otrdiena, 2010. gada 28. decembris

Late

Zane teica, lai rakstu. Turpināšu muļķoties. :)
Biju iecerējusi kaut ko ģeniālu šodien izdarīt, bet neizdarīju pilnīgi neko ievērības cienīgu, ne kripatiņu no iecerētā.
Pirmo dienas daļu nolažojos pa māju, plinkšķinot sintazatora taustiņus un meklējot internetā bezmaksas klavieru notis.
Pēc tam gandrīz ar varu nācās atlipināt Kārli no datora un piespiest viņu iziet ārā. Viņš aizrāvies ar CS. Skumīgi. Taču kopistiski aizbraucām uz papa darbu. Kārlim vajadzēja aprīkojumu snovošanai, pietrūka vēl tikai cimdi. Pa ceļam uzkāpām uz galerijas "Rīga" jumta, tad uzbraucām Reval Hotel Latvia 27.stāvā - šodien tik pa mākoņiem. Kārlis vēl nebija redzējis Rīgu no augšas. Jauna pieredze.
Pēc tam Vija piezvanīja un teica: "Ejam uz kino!" Ok! Esmu vienmēr gatava izklaidēties.
Braucu tramvajā un aizsapņojos. Jau kad kāpu iekšā, ļoti cieši saskatījos ar kādu puisi melnā mētelī ar kapuci uz galvas. Un tā visu ceļu ik pa brīdim saskatījāmies, it kā lai pārliecinātos, vai tiešām neizlikās, it kā, lai flirtētu. Diemžēl viņš izkāpa daudzas pieturas pirms manis. Mūsu tramvaja romāniņš dikti ātri beidzās. Bija tāds izskatīgs. :)
Kino biju daudz par ātru. Bet bija interesanti. Nosēdos uz soliņa un pētīju ļaužus. Visi tiik interesanti - nebiju manījusi, ka Latvijā tādi cilvēki sastopami, tik stilīgi jauni cilvēki. Tā jau laikam ir, ja tik pa savu fizmatu pasaulīti dzīvojas. Neko citu jau sevišķi nesanāk redzēt.
Filma bija romantiskā komēdija. "Tu satiksi slaidu tumšmati". Cik nu romantiska, taču bija angļu humors, Londona un vispār pietiekami jauki un atslābinoši. Absolūti apmierināta. Uz filmu mēs gājām Antonio Banderasa dēļ, taču viņš parādījās tik maz, ka kauns. :D
Ko vēl es sadarīju? Atsāku virtuves remontu - ar to tad arī varētu šī diena izpelnīties ķeksīti un iekļūt vēsturē. Rīt būs gara darba diena - tam jau gatavojos, lai nesanāktu tāda pati kā šodiena t.i. gandrīz nekāda.

P.S. Izmēģināju modeļu skolā ieteikto skaistumkopšanas recepti - uzlikt uz sejas putukrējumu un ļaut, lai iesūcas ādā. Viss jau ir ok. Āda tiešām kļūst izcili mīksta un maiga. Vienīgi tas aromāts gan mani neiepriecina - smaržo pēc baltmaizes radziņa ar ķimenēm. Man garšo un patīk - bet nu tur jau tā problēma - mājās ta radziņa nav! Maizes vispār kā tādas nav!

P.P.S. Šitais viss tik ļoti izskatās pēc dienasgrāmatas. Ai, ai, ai. Lai nebūtu tik nejēdzīgi un nelietderīgi, tad pievienošu šīs dienas morāli:
"Go big or go home. Because it's true. What do you have to lose? "
/Eliza Dushku/

Vajadzētu iemācīties tādu drosmi, jo tas ne tikai dod piepildījumu dzīvē, bet arī iedvesmo.

pirmdiena, 2010. gada 27. decembris

Ha ha

Izdomāju, ka jāraksta, jo man nav absolūti nekā, ko uzrakstīt. Bet kāpēc gan nepiespamot internetu, vai ne?
Šī ir tik ģeniāla lapa un dziesma: http://www.stereomood.com/activity/just%2bwoke%2bup
Šonakt man bija sapnis, kurā es no pirmatnējā cilvēka iemācījos visu līdz mūsdienu līmenim. Viss sākās ar to, ka mācījos meklēt ēdienam izmantojamas zālītes, tad taisīt no zariem būdu, pēc tam jāju uz ziemeļbrieža un medīju zaķus. Augstākā pakāpe bija saprast, kā var lidot pa gaisu vai pārvietoties pa ūdens virsu, bet tik tālu netiku, jo mamma iebrāzās istabā un nelikās mierā ar savu pazudušo lēcu kastīti, kuru viņa, starp citu, bija vienkārši uzlikusi vienu plauktu augstāk nekā parasti.
Vakar noskatījos "How to be". Filmai īsti nav nekādas morāles, taču pietiekami jauka, lai paskatītos. Tagad varbūt arī kļūšu par Patinsona fani. Jo viņš IR labs aktieris. Nākamā filma manā listē droši vien ir "Remember me". :)

Šodien man ir iedvesma iet laukā un izdarīt kaut ko skaistu. Ceru, ka arī sanāks.

P.S. Šodien ir arī "ēdienam - nē" diena.

trešdiena, 2010. gada 22. decembris

Bezgalīgs pārgurums

Šodien neko citu negribas, kā tikai atstutēt galvu rokās un skatīties sienā.. Ļoti skaistas tapetes, ja kas, 12.klasē vēl puķītes mēdzu pārzīmēt.

Skaips uzkāries un visi cilvēki atjēgušies, ka vēl arvien var ziņas nosūtīt ar draugiem.lv. Taču tad jāraksta pretī tiik gaaaras atbildes!

Un Daina ir atpakaļ! :) Jēj! Un Laura mazliet nomierināja manu saplosīto sirdi. Kā parasti - stāsts tas pats - es sūdzos.

Mums ir mājās eglīte. Smaržo. Mandarīni arī smaržo un adventes kalendārā palikuši vairs tikai divi neattaisīti lodziņi. Tomēr svētku sajūtas nav. Tā skumīgi dilst un tiecas uz mīnus bezgalību. Bet, kā tikko atklāju, matemātiskie termini skaisti iederas stāstos. Tāpēc Jaunsudrabiņu tik ļoti aizrāva ideja par rezonanses teoriju. Cik dīvaini!

otrdiena, 2010. gada 7. decembris

Little red-riding-hood

No mežmalas izlec vilks un atņirdz zobus. Bet tas tomēr kā izrādās nav ļaunais vilks - viņš atņirdz zobus siltā smaidā. Viņš pielabinās ar komplimentiem un saldenu balstiņu, viņš čukst meitenei mīlas vārdus. Viņa nosarkst tik sarkana kā viņas kapucīte. Lai jau iet viens pīrādziņš vilka kungam. Viņš tik skaisti prot runāt. Un tā vilks cilpo līdzi Sarkangalvītei un apēd visus pīrādziņus. Vēl ķepas labsajūtā aplaiza. Taču viņam nepietiek - vēderā vēl vieta miljons pīrādziņiem, tāpēc viņš turpina meitenītei "sastādīt kompāniju". Lai nebūtu vecmāmiņai tukšs groziņš jānes, Sarkangalvīte apstājas mežmalā un plūc zilās vizbulītes. Vilkam viņa saka, lai negaida. Un ko šis? Pasamaida un aizcilpo. Vilks ielien būdiņā, aprij vecmāmiņu un gultiņā gaida Sarkangalvīti, jo kuņģī vēl viens kaktiņš pasargāts tieši viņai.
Tikai Sarkangalvīte, muļķīte, nepamana kā pienāk nakts un kā koki atdzīvojas. Mežš meiteni aprij līdz ar sarkano micīti. Saltās bailēs meitene apjūk, melniem matiem kā nakts plandoties vējā, viņa skrien cauri gaudulīgajam biezoknim, taču neredz ne gala, ne malas. Bezspēkā viņa nokrīt sniegā un aizmieg.
Nākamā rītā meiteni, ko mēs ieraugam saules staru glāstos, vairs nevar saukt par Sarkangalvīti, jo viņas mati tik melni kā kraukļa spārns, bet āda vēl baltāka par pienu. Viņa paver plakstus un ierauga pasauli tik skaistu un gaišu kā mātes smaidu, bet tālāk klajumā gozējas koka namiņš. Nav gan tas vecmāmiņas, taču slāpst tik ļoti un gribas ar kādu parunāt.
Namiņa durtiņas čīkst, bet nerunā. Tūlīt kā ienāk iekšā, paveras skats uz mīlīgu virtuvīti ar septiņām bļodām uz galda. Tā ir rūķīšu, brālīšu, mītne, un šo pasaku mēs jau it labi zinām. Sniegbaltīte iedraudzējas ar rūķīšiem, kas, par laimi, viņu apēst negrasās, palīdz mājsaimniecībā un vispār padara dzīvi jaukāku, jo tomēr viņa taču ir sieviete, un sieviete grezno apkārtni. Taču kādā  saulainā dienā pie durvīm kāds klauvē. Tā veca kundzīte melnās drānās un aizdomīgu kārpu uz deguna, atņirdz zobus draudzīgā smaidā - še, meitiņ, sarkans ābolīts! Un Sniegbaltīte atminas savu sarkano jaciņu, viņai acis iemirdzas un tā raušus izrauj ābolu no kreveļainajām rokām. Tik ļoti gribas ēst. Bet vienai pašai. Meitene aizcērt durvis, ieskrien guļamistabā un ielec gultiņā. Tik ļoti kārojas iecirst zobus auglī. Kārdinājums plešas un ausī tā it kā čūska šņāktu: "kod! Apēd to ābolu taču! Vai tad rūķīši zinās, ka tu ņēmi to no svešas sievas? Un ko tad tu zini, vai tā nebij tav vecmāmiņa...?" Sniegbaltīte izbīstas un pieskrien pie loga: "Vecmāmiņ?" Taču pa taciņu nāk trīs stāvi - divi lieli, trešais pavisam mazs. Tie nāk taisni iekšā pagalmā, un tie nav rūķīšī. Tie ir trīs lāči. Viņi iesoļo virtuvītē un Sniegbaltīte dzird krēslus čīkstam un kādu ierūcamies:"kurš ēdis no manas bļodas?", tad "kurš ēdis ar manu karoti?" un tad:"kurš dzēris no manas tases??" Soļi atskan pie guļamistabas durvīm. Drīz ieaurojas lielākais lācis: "Kurš gulējis manā gultiņā?? Un kas tā par meiteni?" Lieki teikt, ka lāču māte aizdomīgi skatās uz tēvu, bet Sniegbaltīte ir jau gabalā, izlekusi pa logu, azotē turēdama sarkano ābolu.
Viņa skrien vienu nakti, skrien otro, skrien trešo un tālāk skriet vairs nejaudā. Tā slāpst. Krūtīs plešas tuksnesis. Meitene atslīgst pret koku un nokož sarkano ābolu. Bet par kumosu vairāk apēst tā nespēj. Zobi atsakās strādāt. Viņa paģībst.
Kur gadījies, kur ne garām jāj karalis. Skumjšs tāds. Ierauga meiteni krūmos - tik skaistu kā pavasara pirmo ziedu. Atpazīst viņas sejā sievas vaibstus un uzceļ zirgā. Aizved uz pili. Bet pilī notiek restaurācijas darbi, nav kur meitu guldīt. Karalis prasa ākstam, ko nu darīt, un šis atbild, ka jātaisa zelta gulta un jāliek stikla kalna galotnē. Kas kalnā uzjās un princesi modinās, tam par sievu tā taps. Sacīts, darīts.
Jāja trīs brāļi. Divi jāja - neuzjāja. Kūleņodami iekrita nātru bedrē. Abi atmeta ar roku un notrieca naudu kāršu spēlēs - trešais brālis palika tukšā. Sēdēja pie kroga un raudāja. Te pēkšņi pagalmā iejāj smalks švīs melnā frakā, lec no zelta zirga lejā - sak, puisīt, sakop manu zirdziņ'! Puika klausa. Tēvs mācījis vienmēr palīdzēt. Taču zirgs bezgala liels, lai muguru nomazgātu, jālec seglos. Taču tiklīdz pastarīts augšā tiek tā zirgs iezviedzas un - aidā! - cauri mežiem jāj. Puisis aiz zirga galvas ne kripatas neredz, tik jūt, ka augšup un lejup un atkal augšup ceļš iet. Un tad apstājas zirgs kā zemē iemiets. Jaunākais nosvīdis slapjš, nokāp trīcošām kājām no zirga un ierauga meiteni stikla šķirstā. Puisis sabīstas, ka šī nenosmok. Izceļ no šķirsta zirgam mugurā un jāj lejā. Uz "dipada-dapa" kumoss Sniegbaltītei no kakla izkrīt, un viņa pamostas. Priekšā viņai sēd Antiņš. Tik spoži mirdz saulē viņa gaišās cirtas, ka sirds savelkas ilgās un laimē, un kūleni met.
Un Antiņš apprec meiteni. Un abi naivi. Bet vecmāmiņu izglābj kaza, kuras bērnus arī vilks aprijis. Viņa iešuj vēderā negantniekam akmeņus un iegrūž akā. Lai nemaisās šis vairs pa kājām lētticīgajiem. Taču akā mīt Rumpelrūķis un gaida atbrīvošanu un kādu, kas palīdzēs naivos vēl baidīt. Arī Sniegbaltīte pie tās akas vēl sēdēs un skūpstīs savu līgavaini. Un tad atskanēs dobji smiekli no akas dibena.

piektdiena, 2010. gada 26. novembris

Dullie.

Es vakarnakt tik ļoti gribēju aiziet ātrāk gulēt, bet sākās skaipā saruna ar kaudzi cilvēkiem par Ziemassvētku balles plakātu. Mums ir tradīcija to rīkot pirmkursniekiem. Sasparojāmies un pievienojām datoriķu pirmkursniekus mūsu komandai. Tagad ir tik daudz darbīgu cilvēku, ka man pat sāk šķist, ka neesmu īsti nepieciešama. Dīvaini. Bet nu tik un tā gulēt aizgāju tikai divos.
Būtu, iespējams, izgulējusies, bet no rīta sāka gaudot sirēnas. Lai gan šis maigais modinātājs mani tik ļoti nenokaitināja kā mamma, kas iemetās istabā: "Zane, kāpēc tās sirēnas skan? KAS mums jādara??" Ak jel, mam, it kā es to zinātu. Pateicu, ka radio mēdz paziņot. Viņa, protams, ieslēdza datoru un līdz galam izjauca manu laisko snauduļošanu.
Visu laiku ceļā uz skolu šķita, ka šī nav patiesi laba diena. It kā ar kreiso kāju būtu izkāpusi no gultas vai vispār nebūtu no tās tikusi ārā. Sūtīju lekcijās zīmīti Ievai, ka man pielipis viņas vakardienas īgnums, bet pauzītē izskanēja apgalvojums, ka es taču nemaz neizskatos nelaimīga. Un patiešām! Atjēdzos, ka, kaut jūtos draņķīgi, lūpu kaktiņi ir uz augšu un es visu laiku smejos. Ideāli!
Otrā lekcijas pusē kopistiski ar Alisi sapņojām par itāļu matemātiķi Džuzepi Peāno, kam ir tieši tik piemērots vārds, lai viņam piederētu maza, mīlīga picērija, kurā būtu rūtaini galdauti, spēlētu akardeonu un vijoles un skanētu šī dziesma:

Pēc testu izpildīšanas mehānikā tā arī palikām kojās. Pēc pastaigas pa apsnigušo parku ar termosiem sekoja ļoti, ļoti kārtīgs ēdiens - divas pannas ar makaroniem, kas sacepti ar olu un sieru - tas viss uz pieciem cilvēkiem. Kāds minēja, ka makaroni bija 1kg, bet olas - 10! Bet mums ar Alisi nepietika, tāpēc atnesām no veikala vēl kasti saldējuma un šokolādi, ko četratā notiesājām. Piektais atteicās - mīkstais.
Taču vēders vēl tagad sāp. Tik daudz nebiju ēdusi pa visu iepriekšējo nedēļu kopā. Bet ko? Ja dod ēdienu bez maksas, tad jāēd. :)
Un atkal jau es runāju par ēdienu.
Tikko ienāca prātā Amerika, kur pirms kādiem 13 gadiem mēs dzīvojāmies. Mums virtuvē uz galda vienmēr stāvēja tāda ļoti liela caurspīdīga plastmasas cepumu kārba, kas bija pērtiķīša formā, un cepumiņi arī bija kā pērtiķīši. Un vēl tur bija zemeņu auzu putra, kas garšoja briesmīgi salīdzinājumā ar Latvijas parasto. Plus vēl bija arī milzīgas sauso brokastu kastes (bija arī, starp citu, tādas maziņas, vienas reizes Kellog's paciņas), no kurām mēs ar māsu taisījām mājas Barbijām, jo to mums bija daudz. Amerikā 7 vai 8 latu vietā viņas maksāja tikvien kā 3 dollārus. Matel turklāt. Mazas meitenes laime pilnīga.
Man tik ļoti gribas kaut kur aizceļot. Vienalga kur, ka tik ārpus Latvijas. Ai!

sestdiena, 2010. gada 20. novembris

"I'm not sorry, it's human nature." Labākais, ko šodien esmu dzirdējusi. 

Pie šī video mēs modeļu skolā defilējām. Mhm - atmiņas. Madonna skaitījās kā ideālas sievietes paraugs - tādām mums bija jākļūst. Vai es kļuvu? Man šķiet, ka sevi pārlieku ierobežoju. Pārāk daudz domāju.

Šodien biju "Alfā". Visur tik daudz skaistu drēbju. Žēl tikai, ka man nav naudas - tad visu nopirktu. Turpmāk laikam taupīšu naudu un neēdīšu, un iešu uz skolu kājām. Cik tur bija? Stunda piecpadsmit? Vismaz man tiks neliels fitnesiņš. :)

No rīta atsāku jogas vingrošanu. Atjēdzos, cik iesīkstējusi esmu palikusi. Man sāpēja! :D

Man ir pilna gulta ar drēbēm. Un vispār secināju, ka man ir pārlieku daudz svārku un kleitu. Man trūkst bikšu. Ziemā es taču galīgi nosalšu. Nu varbūt par pirmo ietaupīto naudu nopirkšu džinsus - labākajā gadījumā tas būs pēc divām nedēļām. Lūdzu, lūdzu, lai vismaz to laiciņu vēl ārā būtu silts!

Pēc divām nedēļām tad arī sāksies intensīva Ziemassvētku gaidīšana. Jau tagad veikalu skatlogos var manīt lampiņas un sašļukušas eglītes. Skumīgi skatīties. Un arī nepareizi šķiet - vēl nav pareizās sajūtas. Nav sniega. Lai gan tvītos, draugos un citur parādās sapņaini stāsti par piparkūkām un mandarīniem. Es gan tomēr uzskatu, ka nav īstais brīdis. Varbūt ir pienācis laiks gatavot dāvanas un balles, bet tajā brīdī tikai piedzimst svētku sajūta. Ne jau no lētiem rotājumiem un kartona piparkūkām. Man vienkārši Ziemassvētki ir mīļākie svētki - ar visām dziesmām, smaidiem, kam īsti nav vajadzīgs iemesls, spīdumu acīs un dāsnumu. Īstais laiks, kad iemīlēties. Piedošanas laiks. Brīdis, kad siltums un gaišums tiek vērtēts visaugstāk, arī tas, kas sirdī mājo.

Es tik ļoti gribu ceļot. Bet ai, ai, slinkum, laid mani vaļāāāāāāāāāāāāāā! Āaaaa! Ļauj man beidzot darīt miljons lietu!

Ar cieņu un gaišumu!
Jūsu Santehniķe.

P.S. Dodos labot veļasmašīnu. Un nokrāsot auskarus.

piektdiena, 2010. gada 19. novembris

Mīlestība.

Pēteris Donavs:
"Mūsdienu cilvēki nedzīvo savā dvēselē, taču runā par mīlestību, par dvēseļu radniecību. Puisim patīk meitene, un viņš to uzskata par radniecīgu dvēseli. Kādēļ? Tādēļ, ka viņa tam dāvāja kaut ko labu, sniedza tam skaistas jūtas. Arī veikalnieks saviem pircējiem sniedz maizi, bet viņš nav tiem radniecīga dvēsele. Kas gan ir labāks par maizi, taču to, kas jums maizi sniedz, nevar saukt par jums radniecīgu dvēseli. Jūs varat saukt par radniecīgu dvēseli tikai to, kas jūsu dēļ ir gatavs uzupurēties jebkuros dzīves apstākļos." 

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Kliedziens tukšumā.

Es gribu mājās deju zāli!

Un man tik ļoti pietrūkst literatūra - visus darbus es lasīju un darīju ar tādu atdevi un izjūtu! Kā gan lai fizikas teorijai tā pieķeros?!

Es gribu, lai pasaule ir skaista! Es esmu iemīlējusies egļu biezokņos - to sūnu, skuju zaļā krāsa šķiet tik mīksta un samtaina, ka gribas tai pieskarties, pieglausties un aizmirsties. Es mīlu brīdi pirms tumsas, kad šķiet debesis pēdējo reizi vēl iemirdzas, vēl saule triec pretī savu spožāko staru, jūrā putas iegailējas viskošākajā baltumā, bet ēnu garums sasniedz savu tālāko robežu. Pasaulei pārslīd tumsa un mēness uzsmaida savu pirmo kautrīgo smaidu. Zvaigznes piemiedz ar aci.

otrdiena, 2010. gada 2. novembris

Pažēloties

Vakar naktī centos neklepot, bet bija tieši četras reizes (turklāt vienas stundas laikā), kad laidu vaļā savas taures. Vija savējās arī neturēja ciet un sāka čīkstēt, ka viņai neļauju visu nakti gulēt, miegam jau tā atvēlētas tik maz stundu. Es sajutos dikti vainīga. Bet ko gan es varu darīt, ka man grauž tā, ka asaras sprāgst laukā un ribas līdz ar pārējo mugurkaulu sāp. Aizsmacis: "Piedod!"
No rīta Vijai skanēja modinātājs ar miljons atkārtojumiem. Man bijā tā ītsti vienalga - tāpat miegs pārlieku drudžanis, sāpīgs un karsts. Mamma ienāca istabā uz pirkstgaliem: "Vija, izslēdz taču ārā un ļauj Zanei pagulēt!" Uz ko skan atbilde: "Bet viņa visu nakti trokšņoja ar savu klepu." Aizsmacis, kluss, aizvainots: "Es klepoju tikai četreiz..." Mamma sašutusi: "Bet viņa taču ir slima!"
***
Tieši tik brīnišķīgi sākās mana diena. Ar nepacietību gaidīju, kad zvanīs mans modinātājs pulksten astoņos. Biju tik laimīga, ka beidzot varēju brīvi klepot, kad un cik bieži pati vēlos. Vienīgi nedaudz traucēja tas, ka istabas durvis vaļā un mamma visas manas izklaides dzird. Cerēju, ka viņa ies uz darbu. Neaizgāja. Protams, pateica, ka nekur nedrīkstu iet, jo, ja nomiršu, mācībām tāpat nebūs nekādas jēgas. Viņa piezvanīja dakterim. A es tikmēr sataisījos, nomazgājos un svaiga kā gurķīts biju gatava doties. Sarunājām, ka es iešu tikai uz puslekciju. Es to saucu par neizšķirtu.
Uz skolu es braucu ātrāk, jo bija paredzēta aģitācija rītdienas vēlēšanām, kura tāpat nedaudz izgāzās, jo abas ar Ieviņu, slimas bez gala, tik lēnīgi locījām papīra lilijas, ka masāžu - galveno reklāmas ideju pat necēlām gaisā.

Bet es nemaz nenožēloju, ka kūlos tik tālu uz Zeļļiem, jo, pirmkārt, gultā jūtos kā dārzenis, kas vaid un kam sāp mugura. Otrkārt, tāpēc, ka SP telpā bija tik daudz cilvēku un es uzņēmu noderīgu informāciju. Lai gan tajā laikā es vēl biju pilnīgi pārliecināta, ka man izrakstīs antibjotikas un šitāda triekšanās var novest pie gultas režīma slimnīcā. Jo vismaz vēl vakar manās plaušās bija dīvainas gaisa plūsmas, "tieši tādas kā Vijai, kad viņai bija plaušu karsonis". Puslekciju es sēdēju, man reiba galva, nāca klepus, solabiedri nudien uzvedās kā mazi bērni. Varbūt man izlikās vai arī viņi pieslēdzās manai slimības dulluma pakāpei, bet nu riktīgi āksti. Viens gan - biju tik nomocījusies, ka prātā varēju paturēt tikai vienu domu - atvasināšanu. Citreiz manā galvā lido tūkstošiem ideju, kas aizvedu tālēs zilajās no lekcijas. Ko mēs no tā secinām?

Šoreiz brīnumainā kārtā nebija ielikta pauze mat.analīzes vidū un sanāca, ka es ļoti uzkrītoši pametu telpu. Ai, nu lai. Metos uz pieturu. Biju izrēķinājusi, ka ar saviem 80 sant. aizbraukšu līdz ārstam (kas ir praktiski pie manām mājām) ar diviem mikriņiem. Es, protams, iekāpu 21 autobusā, kas it kā ved uz centru, bet ar pārāk lielu loku. Pie stacijas apjēdzu, ka nepietiks laika. Skatos pa logu - pieturā stāv trolejbuss. Labi, plāns tāds - pie cirka lecu ārā un mudīgi dodos uz transportu. Bet, paga! Ieraugu starp cilvēkiem kūņojamiem milzīgu, pūkainu tomātu. Ko pie ..? Iešu tāpat garām. Apskatīšu tuvāk.Protams, kad nokļuvu pieturā, trolejbuss tieši aizbrauca, bet mans tomāts. Mans mazais, lielais, mīlīgais tomāts - IZGAISIS! Sasodīts! Pazudis. Zemē iekritis, vai? Nekur neredzu.  Bet te es skatos - kaut kas apaļš, tikai oranžs! Vai tik nebūs tomāta draugs apelsīns. Eju tuvāk. Ar nepacietību gaidu mūsu iepazīšanos.. Bet izrādās, ka tā ir tikai lauku piena piekabe (esat taču viņas redzējušas - tā starp citu bija dzeltena). Bezgala vīlusies un nelaimīga izlēmu iet kājām, mani pamudināja tā darīt arī aizdomīgā, tumsnīgā vīrieša stāvs, kas bija tērpts Rīgas Satiksmes jakā. Es viņam savu e-talonu nerādītu pat, ja man tāds būtu, kur nu vēl brauktu vienā trolejbusā.
Es nokavēju tikai četras minūtes - manam telefonam nepareizs laiks. Pie ārsta nebiju bijusi gadus. Nezināju, kas jādara, bet daktere rūpīgi izklaušināja. Uzdeva nejēdzīgus jautājumus un palaida mājās. Es vēl pajautāju beigās: "Vai tas ir viss?" Viņa smejoties man prasīja: "Vai tad tu gibēji, lai es antibjotikas izrakstu??" Kluss, melīgs "nē" un tad "Paldies! Visu labu!"
Nu, doh! Es, protams, gaidīju ļaunāko! Šitā es slimojusi vēl nebiju nekad. Bet mana teorija ir tāda, ka pie ārsta ierados, kad smagākais jau pāri un īstenībā es pati ar visu tieku galā. Un vispār, jā, mājās aizgāju palēkdamās, jo šoreiz vinnēju! Mamma kārtējo reizi pārāk uztraucās - man pat nav gultas režīms!!
Tas nekas, ka atskrēju mājās, iekritu gultā nespēkā un reibonī. Tas nekas, ka vēl nupat vārtījos pa zemi klepus lēkmē, kamēr hokejists no galda spēles vāka skatījās uz mani ar pavērtu muti. Šito es vēl pievarēšu! Ja runa ir par mani pašu - man ļoti nepatīk zaudēt! Es esmu cīnītāja!!
***
Velciet cepures un cimdus!

sestdiena, 2010. gada 30. oktobris

The day.

Vakar bija satriecoša diena. Jau no paša rīta, kad mani pamodināja Ievas zvans, bija skaidrs, ka vējš pūtīs uz citu pusi. Piecēlos no gultas, izstaipījos un devos uz vannasistabu. Kad samiegojusies ieraudzīju savu seju spogulī, man palika bail. Pavisam nomākta, ar iepriekšējās dienas tušu uz acīm, lēnīga, maigi sakot - briesmīga. Piespiest sevi pasmaidīt man vēl neizdevās. Visas manas kustības bija divreiz lēnākas nekā parasti. Saņēmos un neuzvilku papēžkurpes, bet gan kedas. Pēc Jāņa vārdiem, kļuvu par īstu studentu.
Es nokavēju pusi no pirmās lekcijas. Otrajā pusē man lika iet pie tāfeles un rakstīt formulas vektoriem. Un kā jums šķiet, vai es pēc iepriekšējās dienas vēl biju spējīga domāt par formulām? Ne!
Nu neko - vismaz uzjautrināju savus kursa biedrus. Par laimi, pēc tam uzdevumi bija ļoti viegli. Otrā lekcijā bija kontroldarbs. Es domāju, ka nebūs labi. Visu saputrojos.  Bet, ai! Nu lai!
Pēc lekcijām ar Ievu un Kasparu gājām uz kino. Kājām no Zeļļiem. Mēs ākstījāmies un muļķojāmies. Uztvērām pilsētu kā šķērsli. Vēlāmies, kūleņojām, līdām, ķiķinot skrējām cauri satiksmei, līdz tomēr nonācām dzīvi kino. Kaspars atteicās nākt līdzi, jo viņam "patiešām gribējās gleznot". Taču mēs pirms Socialā tīkla devāmies nopirkt lētāku ēdienu pārtikas nodaļā. Kā jau sievietes, nespējām izlemt, ko ņemt. Pēc dzimšanas dienas šokolādēm, konfektēm un kūkām neko saldu vairs nevēlējāmies. Laimīgā loze krita uz siera salātiem, lavašu un kefīru. Ņam!
Filma bija superīgā, siera salātu bija par daudz, lavašs bija dīvains, bet kefīrs - mmm! Esmu kefīra fanāts.
Pēc kino tomēr nopirkām dažas konfektes - viņām salikti pavisam dīvaini nosaukumi, piemēram, saldie bērniņi, skābie galvaskausi, kolas knupīšī etc. Tad apskatījām jauno McCafe, kur cenas ir pārāk augstas mūsu studentu plānajiem maciņiem. Kā arī beidzot izpildījām norunu, uzkāpt uz Galerijas Rīga jumta. Tas veikals ir gigantisks - septiņi stāvi! Skats, kas paveras uz Rīgu, ir brīnišķīgs, tomēr ir nedaudz tūristiska sajūta. Atpakaļ braucām sēžot uz eskalatoriem. Iesaku izmēģināt pakāpienus. Ērti.
Lejā, pie ieejas mūs gaidīja Jānis, pie kura gājām ciemos. Viņš  dzīvo mazā, jaukā vienistabas dzīvoklītī. Dzērām tēju, klausījāmies labu mūziku (es apbrīnoju viņa gaumi) un runājām par šo gan to. Tas nekas, ka man nav "dievišķās dzirksts" fizikā, mani uzskati tika apgriezti kājām gaisā, šī viesošanās noteikti bija ļoti vērtīga un pamācoša. Mājās gājām kopā ar Ievu. Kā parasti smējāmies - tapa neliels dienas apkopojums.
Mājās mani sagaidīja Vija. Viņa mani apsveica dzimšanas dienā ar satriecoši skaistu  dāvanu. Paldies viņai! Vienīgi mamma iesaucās: "Kur tu biji? Viss ož!" Mēs konstatējām, ka manām drēbēm ir dīvaina mitra, puvuša koka smaka. Tad arī nācās piekrist mammai, ka dzīvoklis, kurā es cimojos, atradās senā, iespējams mitrā mājā, kur kāpņu telpā valdīja tieši tāda pati smaka kā manās drēbēs. Šodien visu cītīgi mazgāju, veicu nelielu revidēšanu savā skapī un mēģinu atrast savu "dievišķo dzirksti". Cerams, ka pa brīvdienām to pagūšu izdarīt.

svētdiena, 2010. gada 24. oktobris

Life is something to do when you can't get to sleep. ~Fran Lebowitz

Es nupat konstatēju, ka esmu palikusi tik šausmīgi neaktīva. Droši vien jau tik ļoti, ka visi mani ir aizmirsuši vai vismaz domā, ka esmu savā kaktā sapuvusi vai nosmakusi fizikas grāmatu kaudzēs.
Ā, bet nekā nebija!
Jau ilgāku laiku eju savā bloga kontā un gribu spiest uz pogas "jauna ziņa", bet nav ne jausmas, par ko rakstīt - no vienas puses mana dzīve šķiet tik nevērtīga, nedaudz neveiksmīga, no otras - pārāk sarežģīta, lai mēģinātu to vēl atstāstīt.
Kad man prasa: "kā iet pa dzīvi?", es vienmēr ļoti godīgi atbildu, ka labi, jo esmu pārlaimīga, ja kāds par mani painteresējas.
Īstenībā iet nedaudz jautrāk kā vienkārši "labi". Šonakt es nosapņoju, ka mana māja sabrūk. Iepriekšējā naktī bija pārlieku auksti - murgoju, ka kursabiedri par mani saderēja, vai es izturēšu līdz rītam. No rīta tā vien gribējās kādam pasūdzēties, ka māsa bija paņēmusi manu otro segu.
Lekcijās vēl joprojām man iet kā pa miglu - nespēju lāgā koncentrēties. Vienīgais uzlabojums - es vairs neķiķinu visu laiku. Vienīgi šonedēļ nosmējos mehānikā sarkana. Mēs ar Lāsmu abas muļķojāmies, tad pēkšņi viņa parāda uz manu zilo jaku un prasa: "mums gadījumā nav vienādas jakas?" Es skatos un, jā, tiešām ir! Sākām abas smieties, jo man tā jaka jau divus gadus un es viņu tik bieži nēsāju, bet mēs to atklājam tikai tagad. Lāsma to vēl Ievai pačukst. Nevaram beigt smieties. Profesors apklust, paskatās uz mums. prasa: "Kas tur tik smieklīgs?" Emīls Veide (savā jaukajā balsī, smaidot) viņam atbild: 'Viņām vienādas jakas." Profesors samulst, nomurmina, ka nevarēs šo problēmu atrisināt, mēģina turpināt lekciju. Mēs nosarkušas savukārt mēģinām apklust.Pēc tam vēl es ik pa brīdim noraustos.
Saprotu, ka nav tik smieklīgi, bet tajā brīdī.. Ha! Starp citu, fakultātē tik bieži gaisā zib fiziķu jociņi, ka man pat cieņā jānoliec galva un jānodomā: "Bāc, viņi ir tik gudri!"
Šeit visi ir ļoti izdarīgi cilvēki. Cits par citu ģeniālāki. Daudz puišu. Nebūtu nekādas vainas, ja vien visas filmas, ko viņi iesaka noskatīties, nebūtu spriedzes, trilleri vai šausmenes, labākajā gadījumā dokumentālās. Nekādas romantikas - tagad tik ļoti gribas kaut ko sievišķīgu, muļķīgi salkanu, kādu filmu, pie kuras var nopūsties, apraudāties vai izdvest "aaaw!"
Lai arī, cik dīvaini nebūtu, šobrīd man vislabāk patīk datori. Tos es vienīgos saprotu. Runājot par mehāniku un matemātikām, jāsāk atkal pieminēt ķīniešus - tikpat nesaprotami.
Mums fakultātē bija potenciālo biedru seminārs, kurā piedalījās visi, kas gribētu būt Studentu padomē. Viss bija dikti jauki. Gaisā jutu taustāmas idejas. Fizmati rīko tik daudz pasākumu, ka prieks, piemēram, 5.novembrī ir Retro balle, tad vēl ziemā uz ledus Daugavā liek ziņu pārējiem cilvēkiem. Es nevaru vien sagaidīt!
***
Laikam tomēr jāiet čučēt. Brālis tikko prasīja, vai es nevaru paņemt televizoru uz savu istabu, jo kāds skolā izstāstīja spoku stāstu un sabiedēja nabadziņu. Droši vien kaut kādi mošķi lien laukā no ekrāna, brr. Bail pat domāt, pati sevi arī nobiedēšu. Kārlis aizgāja pie mammas. Tā kā pie ļaunā televizora šonakt neviena nebūs. Kaķi arī nelaidīšu laukā no istabas.
Jauku Svētdienu! Atcerieties, ka dzīve jāmīl, jo tā ir vienīgais, kas mums patiesi dots un ko mēs varam paši pārvaldīt un veidot!

svētdiena, 2010. gada 10. oktobris

Mana dzīve ir kā bulvāris ar skaistiem namiem.

Es esmu neinteresanta.

Es šodien nonācu pie secinājuma, ka īstenībā nekam vēl neesmu gatava. Man ir tik ļoti bail kļūdīties un tāpēc es kļūdos visu laiku. Man ir daudz diezgan feinu ideju (zinu, ka skan egoistiski), taču es kautrējos un nesadūšojos viņas īstenot. Es gribu būt bišķiņ drosmīgāka. Es gribu, lai mani tik ļoti nesatrauktu apkārtējo vertējums, jo tā taču ir mana dzīve un es ar viņu varu darīt visu, ko vēlos! Vai ne tā? Ja es gribu iesaukties, es to varu darīt pilnā rīklē! Kaut es spētu sevi iedrošināt!

Mana pagājusī nedēļa:
  • iesvētības;
  • Laura atnāca ciemos uz lekciju;
  • kora pirts;
  • stopēšana uz Siguldu zelta rudens meklējumos ar četriem kursabiedriem;
  • kursabiedra paziņas ballīte, kur dress code ir pretējā dzimuma apģērbs;
  • nogulēta datorlekcija blakus kabinetam uz ērtā FMF dīvāniņa;
  • negaidīta torte, kas negaidīti "iekrīt" manās rokās;
  • iesēšanās nepareizā autobusā, maldīšanās un iešana pa garākajiem ceļiem - divreiz;
  • Supernetto meklējumi Centrālajā tirgū, jo tieši tur Snickers melnajā šokolādē maksā 0,18 Ls. Ja bulciņas nebūtu nokritušas, tad šokolādi nekad nebūtu atradušas;
  • Tektonikas dejošana pie radio 101, kad aiz loga sēdēja pandas ("Instrumenti");
  • brauciens Reval Hotel Latvia liftā virs Rīgas jumtiem - sajūsma atpazīstot ielas, Dienvidu tiltu un jauno Galeriju, kas drizumā atvērsies Dzirnavu ielā;
  • Iemācījos skaitīt līdz 12 franču valodā.
Ja tā paskatās, tad nemaz dīkā neesmu stāvējusi. Brīnišķīgi! Esmu ar sevi apmierināta. Ja nepieciešams, tad par katru punktu varu izplūst detaļās tikai gan citā ierakstā.

otrdiena, 2010. gada 5. oktobris

Je m' appelle Zane. (Že mapel Zane)

Laikam nebūtu godīgi, ja es stāstītu, cik tieši es esmu nogurusi, jo pati vien esmu vainojama savās problēmās. Un tomēr katru dienu jūtos kā desmitkārtīgi mazgāta lupata, kas rīvēta, berzēta un izgriezta tagad karājas vējā uz veļas auklas, pakļaujoties katrai sīkākajai brāzmiņai.
Man ir piemetusies arīdzan migrēna un es baidos, ka tas ir no aukstuma. Man nav pat kārtīgas arā jakas, bet salst nežēlīgi. Bet vismaz tā kā esmu pieņēmusies nedaudz, tad jau kādam tauciņam vajadzētu mani sasildīt. :)
Šobrīd vislielākais jautājums ir: "KĀPĒC?" Taču esmu nokaitināta līdz baltkvēlei, ja kāds to uzdod man.
Mani kursabiedri vēljoprojām man nav apnikuši, pasniedzēji tāpat, vienīgi jūtu, ka zūd kontakts ar svarīgiem cilvēkiem, kā Liene piezīmēja, es pati izvairos painteresēties, kas notiek. Lai arī, cik smagi tas neizklausītos, tā ir taisnība. Skumīgi. Es negribu aizbildināties, taču dienas plāni ir pārpildīti un man kaut kā neceļas roka zvanīt dienas vidū un teikt:"Hei! Tiekamies pēc desmit minūtēm centrā uz pusstundu!" Negribu būt pārlieku uzbāzīga. Taču tagad saprotu, ka tas neizklausās nemaz tik ļoti uzmācīgi, bet gan pat forši. :) Jāsaņem sevi rokās! Apsolos turpmāk būt spontāna! :)


Vēl man ir viena maza vēlmīte: iemīlēties! Ai, cik meitenīgi!

pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

Vienā mucā ar sālītām siļķēm

Uii - ierakstīju pāris ne visai gaišus vārdus un te pēkšņi tie visi pazuda kā uz burvju mājienu! Paši vainīgi - nav ko bāzties manā pozitīvajā bloga ierakstā.

Šorīt visai veiksmīgi tiku pamodināta ar zvanu no Lāsmas 15 min pirms kora mēģinājuma. Taču man izdevās saģērbties 2 minūšu laikā un pagūt vēl uz mašīnu, kurā brauca Lāsma ar savu tanti. Es esmu par sevi lepna. Es pat saņēmu komplimentu par savu skaistumu. Tas nekas, ka autors bija bomzis. Viņam taču arī ir acis un sirds!
Tomēr es esmu nobažījusies, jo četru dienu laikā tas ir otrais gadījums.
Pirmoreiz es tikko biju izkāpusi no autobusa, kas kratījās no Rēzeknes savas četrarpus stundas. Es ļoti steidzos uz kori. Man gāja pretī divi bomāri. Viens pat apstājās, skatījās uz mani un iesaucās: "Kāds skaistums! Bet kāpēc viena?"
Ko es darīju? Pie sevis pasmaidīju un skrēju tālāk. Kompliments paliek kompliments, lai vai no kādas mutes nācis. Taču tunelī jau nonākusi, neviļus paskatījos skatlogā uz savu atspulgu un gandrīz šausmās iekliedzos. Mati galīgi izspūruši, pati šķība no ceļasomas smaguma un bāla, nogurušām acīm. Nu jāā...
Šodien jau man bija vien tie paši izpūrušie, nekādā jēdzīgā frizūrā nesavācamie mati. Tomēr.
Es jau priecājos.. Vismaz cenšos.
Jo šis ir priecīgais bloga ieraksts.
Šodien atbrauca paps un aiveda paēst pusdienas Alfā. Es pārgurusi galīgi no vakardienas ballītes, jauniešu desanta, kontroldarbiņiem un koncerta. Kā parasti viss paliek gluži vienaldzīgs, ka nevarēju nedejot pa veikala ejām. Es jau papam atvainojos, bet viņš tikai pamirkšķināja acis un pajautāja:"Kāpēc?"
Tāpēc es turpināju izklaidēties.
Nebūtu pat varbūt pamanījusi bijušo fizikas skolotāju Proskurinu, ja vien mani nepiesaistītu mīlīgais skats, kad mazs puisītis pieķēries tētim pie rokas, cenšas tikt uz priekšu un vēl pie reizes apskatīt visu, kas palicis aiz muguras. Tik jauki! Žeņa arī tāds nedaudz samulsis, taču pasmaidīja un atbildēja sveicienam.

Es dabūju eļļas krāsas! Es nezinu gan, cik labas, jo tās maksāja tikvien kā 2 latus, bet šobrīd noteicošā ir sajūta, ka man ir iespēja jebkurā brīdī atkāpties no visa un sākt savā nodabā šķiesties ar krāsām, triept uz papīra un aizmirsties.. Man pagaidām pietiek ar sapni par gleznošanu.

Varbūt arī tagad par to sapņošu! Atkal jāsaka arlabunakti, saldus sapņus!

piektdiena, 2010. gada 24. septembris

Infrasarkanais/Neredzamais pieskāriens

Interesanti, vai cilvēku garastāvokli spēj mainīt neredzamie stari, viļņi, piemēram infrasarkanie vai radioviļņī. Nu mēs viņus tā kā neredzam, bet tāpat jau ir ar smaržu. Tā ir kaut kur gaisā, netverama, bet spējīga mainīt attieksmi. Vai gan nav redzēta mazā bulciņu māja pie Vērmanes dārzā? Uzreiz gribas ieiet iekšā un kaut ko nopirkt. Smarža iedarbojas attiecīgi uz kaut kādu smadzeņu apgabalu, to kairina, liekot izdarī attiecīgo darbību. Bet jau nu kāds sūta viļņus un manipulē ar cilvēku prātiem, spēlējas ar tiem kā ar marionešu saitītēm? Kā tad mēs varam justies?

Es biju Latgalē. Bildē izskatos resna, liela, bet biju gandrīz vismazākā. Ai. Bija jauki. Latgale, kā es saku, ir pavisam cita pasaule. Tur ir cita realitāte, citi noteikumi, cita valoda, cita fizika. Kad iebraucām Daugavpilī, uzvedāmies gandrīz kā japāņu tūristi - jānofotogrāfē kino, tramvajs, klubs. Taču trešajā dienā jau pieradu pie Latgales. Vismaz nerādīju šokētu seju. Tomēr nejūtu sevi tai pusei piederīgu.
Mēs: 
  • vācām parakstus anketām;
  • dalījām bukletus;
  • dalījām kreklus;
  • runājām daudz krievu valodā;
  • grozījāmies universitātē, tirgū;
  • metām daudzās un dažādās paskastītēs bukletus;
  • bijām Dinaburgas pilsdrupās;
  • bijām Aglonā un pa ceļam paņēmām divas stopētājas;
  • dzīvojām kojās;
  • brīnišķīgi kopā gatavojām ēst;
  • vēl darījām miljons citu lietu, ko grūti pievienot sarakstam.
Brīnišķīga pieredze, brīnišķīgi cilvēki.
Tomēr trešdiena bija man vissaviļņojošākā.  Es satiku Viņu. Misteru X, par kuru biju mocījusies aptuveni mēnesi pēc šķiršanās. Liktenīgajā naktī pie Brīvības pieminekļa, kad es viņu nesatiku, samierinājos, ka tas tā arī nekad, nekad nenotiks.
Tomēr notika. Aizvakar. Viņš ir reāli mainījies. Ticis budžetā. Izlabojis īsziņās dzīvojošās gramatikas kļūdas. Mācās augstāko matemātiku. Apņēmības pilns izsisties dzīvē uz augšu, dzīvot Rīgā un uzvarēt. Diemžēl ilgāk par pusotru stundu kopā nebijām, jo man pienāca autobuss, bet viņam drīz sākās lekcija, doh! Atvadoties skūpsts uz vaiga un ciešs apskāviens.
Piedodiet, ka tik lietišķi rakstu! Es vienkārši nezinu vēl savu attieksmi pret to visu. Bail ietriekties sienā vai pazaudēt galvu.

Vakar es biju mīms. Kopā ar Ieviņu. Apsveicām Ingmāra istabas biedru dzimšanas dienā, aizgājām uz spēļu vakaru FMF, sagaidījām Ingmāru un tad tikai mazgājām nost sejas. Bija tā vērts.

Divu dienu laikā trīs pārbaudes darbi. Awesome! Es nespēju koncentrēties - pārāk nogurusi, domu pilna, nervoza un nedaudz sabrukusi. Man ir aizdomas, ka uz brīdi esmu sevi pazaudējusi. Hallo, Zane? Atsaucies! Klusums... Ššš! Paklusēsim uz brīdi kopā. Ieklausīsimies, ko mums vēsta tukšums un beidzot iesim laicīgi gulēt, jo rīt jau jāceļas un jāiet uz JL jauniešu kongresu.

Arlabunakti! 

trešdiena, 2010. gada 15. septembris

A man's as miserable as he thinks he is. ~Seneca

Es esmu nobijusies.
Gribēju visai pasaulei izkliegt, ka mani tomēr pārcēla uz A grupu dejošanā. Bet tad es izlasīju Zanes blogu, draugiem.lv sakrājušās 8 vēstules, no kurām 2 bija par jauniešu desantu nākamnedēļ, kas nozīmē, ka es braukāšu nedēļu pa Latgali, Rīgā nebūšu, no veikala nākot gandrīz saskrējos ar trīs iereibušiem vīriešiem un ieraudzīju debesīs spožo zvaigzni. Turklāt diez vai tā ir zvaigzne. Varbūt Mars, Jupiters vai Venēra?
Man palika skumji. Tāda sajūta, ka tūlīt pasaule vienkārši sagrūs. Fiziski, manā acu priekšā. Varbūt es arī gribētu, lai tā notiek. Vismaz man būtu iemesls kaut ko nokavēt, neapmeklēt.
Koris šodien bija fantastisks. Tas nekas, ka jau pašā sākumā man piedāvāja salabot kopmītnēs trubas. Es sāku pierast. Dziedāju tāpēc, ka man patīk. Bez bailēm, bez šaubām. Ar prieku, lepnumu un smaidu.
Šorīt bija divi spilgti momenti, kas tā teikt "made my day". Pirmais - es taisījos uz skolu (man mugurā bija baltas bikses, gaiši zilie zābaciņi un zils rūtains krekls).
Mamma: "tas krekls ir dīvains".
Es brīdi klusēju, tad: "Kas tieši tev viņā liekas dīvains. Es slikti izskatos?"
Mamma: "Nē, tu varētu uzvilkt pat grīdas lupatu un tāpat labi izskatītos..Vienkārši tas krekls ir lauciniecisks."

Otrs  -
Es iegāju auditorijā un pirmais, ko man pateica, bija: "Zane, tu šodien esi tāda smaidīga!" (Reinis). Nu kā gan, lai neturpina smaidīt?

Fizikas laboratorijā atkal visu laiku noķiķināju, es neprotu klausīties. Galīgi nē. Vienīgi stāstiņus, ko skolotājs stāstīja saistībā ar drošibas pasākumiem un savām gaitām armijā, bija aizraujoši dzirdēt. Būs jautri. Ja es neaizmigšu.

Šodien kārtējo reizi mani salīdzināja ar Eimiju Veinhausu (viņas sākuma stadijā). Es nezinu vēljoprojām vai tas ir kompliments. Nespēju izšķirties.

Pastrādāju arī nedaudz VIENOTĪBAS teltī. Pakomunicēju ar cilvēkiem. To man patiešām patīk darīt. Nezinu, kur to izmantot, bet novērot un pētīt cilvēkus ir aizraujoši. Reizēm gadās apstāties ar vaļā muti un vienkārši blenzt. Attopos tikai tad, kad no mutes sāk gāzties siekalas, lai sevi savāktu un beigtu apkaunot.

Es izkratīju nedaudz sirdi . Šobrīd jūtos labāk. Es jūs mīlu (jo es zinu, kas lasa manu blogu).

sestdiena, 2010. gada 11. septembris

Žaļe rūta!

Es nupat, nupat tikai atgriezos no Lietuvas. Paguvu jau gan to iztvītot un arī Laurai aizrakstīt. Arī par to, ka esmu palikusi bez balss. (Bet vispār "Es gribu būt kaprīza meitene" nodziedāt var vēljoprojām.)

Lietuvā biju ar savu teātra studiju. Mēs improvizējām ļoti aktīvi. Es personīgi ļoti augstu vērtēju mūsu sniegumu, ņemot vērā, ka viss notika nepierastā vidē, angļu valodā, pastāvot riskam būt nesaprastiem. Tomēr izdevās!

Secinājums nummur viens - lietuvieši mīl sava karoga krāsas. Tik daudziem bija mugurā kaut kas spilgti zaļš vai dzeltens. Vakarā sāka reāli jau krist uz nerviem. Tomēr jāatzīst, ka mani kā latvieti ļoti saista karmīnsarkanā.
Lietuviešiem kaut kas ir arī ar stilu. Viņi IR stilīgi, bet citādā veidā kā mēs latvieši. Vakar man bija jauni melni papēžzābaciņi un svārki. Rīgā tas nav nekas sevišķš, taču Lietuvā, Šauļos, kas ir pietiekami liela un civilizēta pilsēta, pakaļ pīpināja mašīnas un vīrieši atskatījās. Tur meitenes ir mākslinieciskākas. Man patīk.

Ierados piektdien. Noskatījos vienu reāli labu ritma-kustību lugu. Iedvesmojos. Pēc tam bija vēl viena izrāde - leģendārā izrāde "Princese Turondota". Godīgi? Bija gaarlaicīgi. Ņemot vērā valodas barjeru.

Vakarā visiem tusiņš. Iepazinos ar grupas, kas uzstājās un izrādās Lietuvā ir ļoti populāra (Colours of the boubles), menedžeri. Padejoju ar savējiem. Tad bija katrai teātra studijai jārāda skečiņš. Mums galīgi nepieleca, ko no mums grib (pārāk draņķīga viņiem tur angļu valoda). Mums it kā bija jārāda kā baltā vārna (tā sauc festivālu) mums ir palīdzējusi. Taču lietuviešu puiša izmocītais "white crow"(kas, starp citu, nozīmē baltais krauklis) izklausījās kā "fat cow". Mēs tā arī saputrojāmies, taču vismaz skatītājiem bija ļoti jautri.

Pēc tam visi izklīda pa mājvietām. Mēs dzīvojām tādā kā studentu viesnīcā, kas ironiski bija piesaistīta tehnoloģiju fakultātei. (Fizika ir visur! Man točna.) Visi kaut ko iedzēra (izņemot mani un Viju. Mums pietika ar  kafiju un kolu). Iepazināmies ar lietuviešiem. Samācījāmies viņu izsaucienus kā "Žaļe rūta", kas nozīmē "nolādēts" un "Šeļmi" ("hot" jeb "seksīgi'). Es pēc tam drīz gāju gulēt, jo biju izlaidusi daļu no iepriekšējās nakts, skatoties filmu "Atonement", kas, starp citu, obligāti jānoskatās. Pirms tam pabeidzu lasīt vienu grāmatiņu, iesāku otru (par Fiziku [es taču teicu]), uzrakstīju trīs dzejoļus un atlūzu. Sapņoju par saviem kursa biedriem, jā, arī Jāni, es viņam gribēju palīdzēt atveseļoties vai kaut ko tamlīdzīgu.

Sestdien knapi pamodos. Īstenībā neko citu negribējās kā vien mājās, taču bija jādodas ekskursijā uz Krustu kalnu. It kā brīnišķīga vieta, taču ne visai piemērota, ja ir svarīgi saglabāt entuziasmu līdz izrādei pēcpusdienā. Piedodiet man, bet es to nebaudīju, diezgan raitā solī izgāju pa taciņām, noslēgusies sevī, nemirkšķinot acis. Ja jutīšu aicinājumu, es atgriezīšos, bet tad ar apceri, varbūt savu krustiņu. Kaut gan tā vieta ir ļoti tūristiska.

Atgriezāmies Šauļos. Mums bija iespēja iet uz izrādi vai iet pastaigāties līdz mēģim. Mēs ar viju izvēlējāmies otro variantu. Sameklējām brīnumjauku kafejnīciņu "Kavekukai", kur mielojāmies ar kēksiņiem un īru kafiju. Mmm.. Pēc tam ar uzmundrinošu domu iesprukām pie teltīm, kas stiepās visas ielas garumā (jo bija pilsētas svētki) un meklējām nieciņus, ko iegādāties. Es atradu skastus puķu auskarus (nu jau ceturtais mans auskaru pāris) un veikaliņu ar konfektēm no bērnības. Vēl viens mmm.. Es šopēcpusdien baudīju dzīvi. Un,, kad tad vēl to var darīt? Vismaz man bija iedvesma, kuras dēļ droši vien sanāca improvizācija. Publika uzņēma mūs atsaucīgi. Cītīgi klausījās. Visu saprata, iesaistījās priekšnesumā ar oriģināliem priekšlikumiem. Es toties sapratu, ka manas zināšanas šajā valodā ir daudzkārt labākas nekā pati domāju, ka labi ir pieminēt populāras personas (aktierus un grāmatu varoņus, piem.) un tēlot dzīvniekus. Manas lomas bija visai interesantas - Vecs vīrs, kas meklē Žaļe rūta, Antonio Banderas, lobsters (gan sakapāts, gan bēgošs), basketbolbumba, Voldemorts. Tāpēc es mīlu impro. Es varu būt jebkas. :)
Izrāde beidzās ar draudzes deju, lietuviešiem, kas cēlās kājās un applaudēja un sauca "Paldies, paldies, paldies!" Tādiem momentiem ir vērts dzīvot.

Tad bija festivāla aizklāšana, atvadas, brauciens mājup, dziedot dziesmas (visas, kas nāk prātā, izņemot "kaijas"). Došanās no "Rīdzes" uz dzīvokli, baidoties uzskriet virsū kādam paziņam, jo nu es nemaz neizskatījos tā, lai gribētu būt atpazīta - pārgurusi, netīriem matiem, aizsmakušu balsi, it kā es būtu nenormāli kapājusi, briesmīga salikuma apģērbā (Lietuvai piemēroti, Latvijai - ne).
Mamma atvēra durvis: "Čau! Es domāju, ka jūs atgriezīsieties tikai rītvakar."
Jā, mam, es arī priecājos tevi satikt! :)

Visumā jauki! Vienīgi esmu slima un pārēdusies. :D

otrdiena, 2010. gada 7. septembris

Kam gan negadās?

Šodien painteresējos, ko lasa mans kursa biedrs.
Viņš atbild, ka grāmatu "Bezgalība tavā kabatā". 
Es pasmaidu. Domāju, kaut kas apcerīgs un skaists. Varētu dzejoli uzrakstīt ar tādu virsrakstu. Ja vien es mācētu dzejot. 
Tā arī saku: "Mmm, izklausās šausmīgi interesanti. Par ko tā grāmata ir?"


"Tas ir fizikas formulu sakopojums."


ES CITĀDI VAIRS NEVARU

Man visu laiku tā gribas dejot. Visu vasaru konstanti mani nepameta vēlme kustēties, šūpoties mūzikas ritmā. Es laikam esmu slima ar dejošanu. Šodien ir pirmā nodarbība šosezon. Es nevaru sagaidīt.

svētdiena, 2010. gada 5. septembris

Baldone

bija super. Kaut arī es tā nedomāju visu laiku, jo sevišķi tad, kad bija auksti. Bet tagad esmu pārlaimīga, ka visiem tiem sūdiem izgāju cauri ar grupu "fiziķi 2" (fizikas bakalauri bija sabraukuši gandrīz visi 58, trūka 9, vismaz es tā sapratu). Viņi ir brīnišķīgi cilvēki.
Man arī ir liels prieks, ka satiku veselu kaudzi ar jau pazīstamajiem. Taču, manuprāt, studijas būs visjautrākā manas dzīves daļa. Vismaz ar šiem cilvēkiem, pasniedzējiem nav iespējams nebūt jautram vai entuziastiskam.
Es esmu laimīga. Turklāt man šķiet, ka izvēlējos pareizo studiju programmu gan spriežot pēc cilvēkiem, gan pēc tā, ko stāstīja kāds veckursnieks (kaut arī datoriķis) - viņš mani iedvesmoja. Ir taču tik daudz neizpētītu un interesantu parādību!
Es esmu priecīga un pilnībā apmierināta.
Par to kā man riebās purvs, aukstums un citi draņķi, es izstāstīšu dzīvajā, lai panāktu labāku iespaidu. :)

trešdiena, 2010. gada 1. septembris

Nostaļģija un otrās mājas.

Šis rīts sākās apburoši agri. Es pat par apģērbu nedomāju tik daudz, cik parasti. Bet droši vien tikai tāpēc, ka izdomāju jau vakar. Īstenībā pilnīgi gandrīz nevarēju aizmigt. Tik daudz uztraukumu bija. Gan par Baldoni, Aristoteli, par to, ka nepatiks lekcijas, ka mani nepalaidīs projām uz Latgali, un, jā, arī par 1.septembri. Biju pilnīgi ,galīgi apņēmusies paviesoties skolā, turklāt jau ideja pati par sevi bija saviļņojoša.  (labi, pagaidām viss izklausās tik sausi un kokaini. Es vienkārši mēģinu savākt savas domas kaut kādā loģiskā secībā, tāpēc turpināšu ar beigām.)
Es tikko atgriezos no skolas. Visu to īso īso pusstundiņu sēdēju aulā pārlaimīga ar vislielāko smaidu pasaulē. Izrādās, es pazīstu tik daudz tagadējos divpadsmitos. Bija tik jauki viņus atkal redzēt. Man bija arī superīgā māju sajūta. Sākumā biju domājusi, ka būs tikai daži, ar kuriem varēs visu dzīvi izrunāt, bet te nāk viens otrs trešais klāt, prieks, sajūsma. Visi nenormāli laimīgi. Turklāt es tā arī nesatiku pilnīgi visus pazīstamos. Man gan pietika. Jutos daudz daudz labāk nekā visās dzimšanas dienās un Ziemassvētkos kopā.  
Izplūduši skapīši. Es to saucu par mākslu.
Satiku arī skolotājus, pasūtīju jaunu žetongredzenu (beidzot), apsveicu direktoru – visā visumā jauki. Beigās vēl satiku arī Elīzu, ar kuru mācījāmies 6 gadus paralēlklasēs, pirmo reiz tā izrunājāmies, abas saviļņotas par skolu un skolotājiem.
Skola šķiet kā viena liela māja, kurā dzīvo liela ģimene, klases ir kā istabas, man patīk māju sajūta. Vēl tikai čības pietrūkst. Vienīgi, kāpēc es skolu tā neizjutu iepriekš? Nezinu, bet varbūt arī labi, ka tā. Citādi būtu vēl jutusies pārlieku ērti un pārvākusies tur uz dzīvi.
Taču, kad gāju mājās, sapratu, ka nav ne vainas arī pieaugušo pasaulītei, kurā tagad esmu ievākusies. Man patīk gudrie, inteliģentie cilvēki, kas mani var pamācīt, lai gan es vēl esmu maziņa, zaļa un diezgan dumja, taču jau vakar mani mierināja, ka visu ar laiku iemācās, pie visa pierod. Ar laiku.
Tāpat arī pagāja divpadsmit gadu, līdz es pieradu pie skolas. Bet pierast drīkst tikai pie mājām, ģimenes un labākajiem draugiem, jo citādi nenotiek attīstības process, dzīvē iezogas rutīna. (mana atziņa ) 
Mani pieaugušie cilvēki. Kā gan viņiem var neuzticēties?

otrdiena, 2010. gada 24. augusts

Bailes, ko tikai tagad apjēdzu.

Es jūtu, ka esmu no tiem cilvēkiem, kas gatavs atdot sevi citiem. Man ir svarīgi, lai apkārtējie jūtas labi, un tikai tad esmu apmierināta ar sevi. Jā, man ir grūta dzīve, bet es kaut kā tieku galā. Vismaz varu tēlot altruisti un piedevām vēl parūpēties par citu cilvēku labumu. Man ļoti sāp nesaskaņas, jo es esmu augusi nesaskaņās. Esmu bērnībā piedzīvojusi skaļus strīdus. Tāpēc vēl tagad dusmīga sejas izteiksme manī izsauc sāpīgu trīcēšanu. Steidzos cilvēkus nomierināt. Nezinu, vai man sanāk, bet vismaz neviens man nesaka neko ļaunu, nelamājas. Ja pateiktu, man šķiet, ka es sāktu raudāt. Es neuzdrīkstos slikti izskatīties, jo neglītam cilvēkam ir vieglāk pārmest. No tā, ko mēs apbrīnojam vai kas it kā ir augstākstāvošs, vai nu aizejam, mulsdami apkaklē, vai arī priecīgi darām, ko viņš liek. Latvijā tas gan slikti strādā, JO cilvēki nejūt cits citu, viņi neuzticas cits citam. Labs izskats, viņiem šķiet, neslēpj arī labu iekšieni.
Es tā viļos apkārtējos cilvēkos. Skolā nebija svarīgi, ka tu esi ambiciozs un nedaudz iedomīgs. Mazā cilvēkdvēsele var iziet skolas gaiteņos neaizsargāta, nebruņojusies ar iedomību, neaizskaramību un nicinājumi, taču pienāk skolas beigas. Skolotāji, kuriem esi uzticējies jau divpadsmit gadus, jo viņi veduši cauri pat galīgi neizprotamām lietām, murskuļiem, risinājuši tavas problēmas, reizēm visu pateikuši priekšā, tagad paliek ostā un māj ardievas, kuģim, kurā sasēdušies nākamie studenti, darbaļaudis – tie paši apjukušie skolnieciņi, kam nav ne jausmas, kurp kuģis aizvedīs, kurā ostā piestās, un vai vispār tas pārcietīs vētras, aisbergus, zemūdens klintis un milzu kalmārus. Un kurš gan skaidri var pateikt, ka nav jābīstas no mītiskajām sirēnām, kas piektdienas naktīs tik vilinoši skatās caur pudeles stiklu, un Gorgona medūzas. JA kāds tās reiz piesaucis, kur gan ir garantija, ka pēc diviem gadu tūkstošiem tās atkal neizcels savas galvas no jūras putām un nepīsies ap vēl zaļajiem jaunajiem cilvēkiem, kas teju teju kāju no bērnības izcēluši?
Diez vai profesors skaidri un gaiši ar karoti mutē zinības iebaros, jo tā nenotiks vairs nekad reālajā dzīvē. Kaut arī mājās varbūt vecāki pabaros un apģērbs, bet ij tad kaut kas iekšā urdīs un būs kauns. Gribēsies visu pašam – par visiem simts procentiem. Tad sāksies materiālisms. Galvenais dzinulis taps nauda un mantas. Garīgums? Kas tad tas tāds? To var mierīgi Mefistofelim atdot, šķiet, ka šais steidzīgajos laikos to nevienam vairs nevajadzēs. Liekt ceļus kaut kā tur priekšā, grūti īstenībā pat dāmai roku pasniegt. Vienīgi tie izturīgākie ar piepūstiem vaigiem rādīs savas manieres, kas tāpat no zila gaisa nākušas, turklāt no tā paša, no kura materiālisms.
Ko es ar to vēlos pateikt? Es pati pat lāgā nezinu, kā īsi to izpaust. Man šķiet, ka es negribu apmaldīties tajā jezgā un juceklī, negribu, lai mani aizrauj straume atklātā jūrā, nemierīgos ūdeņos. Vismaz pirms es neesmu noslēgusi visus līgumus, kas palikuši šajā krastā. Vēl kādu mazu mazu brīsniņu gribu papeldēt līcītī līdzās pārējiem četriem kuģīšiem, kuros iesēdušies mani vistuvākie draugi. Vēl mazdrusciņ es gribu ar viņiem pabaudīt pēdējās dienas, lai tās paliek tik garas kā mūžība. Viens kuģis ar uzrakstu Rīgas Ekonomikas skola jau gan ir aizsteidzies diezgan tālu priekšā, bet ko nu tur padarīt? Labi, ka starp kuģirm ir novilkti interneta vadi un komunikācija pagaidām vēl nepārtrūkst. Redzēsim kā būs atklātā jūrā, kurā vēji un vētra nekad nepiekūst. Redzēsim.
Man ir drusku bail, ka es iepazīšu savus ceļabiedrus, bet aizmirsīšu visus viņu daudzos vārdus, man bail, ka visu būs tik daudz. Viņi nāks un nāks, neviena seja neatkārtosies, bet, ja nu tomēr atkārtosies, tad tie būs pieredzējušie otrgadnieki, daudzgadnieki. Bail, ka nepieņems, bet smiesies par maniem pirmajiem neveiklajiem soļiem. Ne jau ļauni. Tikai sirsnīgi, jo atminēsies savējos pirmos pīlēna soļus. Krietienu pēc kritiena, sasistus spārnus, dažam varbūt pat lauztus. Taču es ticu, ka ar katru soli viņi tuvojas debesīm, sper soļus drosmīgāk, tālāk, jo zemāk par zemi kā nekā nenokritīsi, līdz spārni ļauj pacelties augstāk, vieglāk un nu jau nes no viena kuģa uz citu. Tad parādās iespēja izvēlēties. Turklāt no debesīm paveras plašāks skats. Studenti ierauga daudzus kuģus, lainerus, prāmjus, tankkuģus – vienvārdsakot vienreizējas iespējas.
Man ir bail par pirmajiem soļiem. Mazliet trūkst ticības tam vai es spēšu orientēties, nepagurt pēc pirmā kritiena un vai aiz bailēm es nepārvelšos pāri bortam. Par tālāko gan man nav ne mazāko šaubu.  Ja līdz tam tikšu, tad atradīšu arīdzan spēku turpināt. Tik daudz es sevi pazīstu.
Lūdzu sniedziet atbalstu cits citam, palīdziet piecelties, jo kurš gan cits mūs sapratīs, ja ne mēs paši?
Atbilde uz maniem bailīgajiem jautājumiem ir vien tā pati uzticība sev un saviem līdzcilvēkiem. Vēl klāt nāk arī enerģiskums un neatlaidība. Pārējais viss līdz ar prieku un gavilēm nāks komplektā. Tam es ticu.

svētdiena, 2010. gada 15. augusts

Parodija par laiku un saknēm.

Pienākusi nakts basām kājām. Nupat, nupat caur logu tā ieslīdēja istabā. Atlika vienīgi izslēgt gaismu.
Fonā skan Troja. Kāpēc pat šajā filmā ir stāsts par mīlestību? Kas vispār ir mīlestība? Es nezinu. Tas ir jautājums, kuram jānoskaidro atbilde. Man tādu krājumā vēl ir daudz. Man pat kādu brīdi bija ideja ierīkot jautājumu kladīti. Pirmais jautājums tāds galīgi muļķīgs un neveikls, beit iedomājieties situāciju, kad jūs esat ciemos pie karalienes. Mugurā dārgas, skaistas drēbes, nospodrinātas kurpes, kas dārgākas par televizoru. Ap garum garu galdu sēž vesela kaudze skaistu cilvēku vēl skaistākās drānās un taisnām mugurām. Galds klāts ar satīna galdautiem, kas izšūti zelta diegiem. Katram cilvēkam priekšā nolikts dārgākais ķīnas porcelāns, apgleznots ar vissmalkākajām otiņām. Ap šķīvi saliktas bezmaz tūkstotis dakšiņu, bet mazliet tālāk rokas stiepiena attālumā, gozējas trauki ar viskrāšņākajiem un aromātiskākajiem ēdieniem pasaulē. Tu sev liec visuko - daudz ko tikai tāpēc, ka tas izskatās tik gards un sātīgs.. un galvenais - dārgs. Ārpus šī nama durvīm ko tādu nebūtu iespējams atļauties. Tu uzliec kādu ēdienu, kas izskatās pēc zivs, kas pildīta ar augļiem. Tu cel smalko dakšiņu, kas iespējams ir vēl vērtīgāka par tavām brīnišķīgajām kurpēm. Iespējams pat, ka to radījis kāds izcils dakšiņkalējs, meistars, pie kura grib mācīties tūkstošiem jaunu puišu. Taču neviens vēl nav bijis pietiekami atjautīgs, veikls, nevienam nav tāda talanta. Meistars gaida izredzēto, taču līdz tam savu darbu dara pats kaut kur Namībijas tuksnešos pie dimantiem rotātas akas, prom no visiem, lai neviens neatklātu viņa noslēpumu. Šo meistaru sargā šakāļi un lauvas. Vējš aizpūš nevēlamiem viesiem acis ar smilšu graudiem un karstums bendē ceļinieku miesu.

Pa tādiem ceļiem nākušu dašiņu tu cel pie lūpām. Vēl un vēl ieelpo dievišķo ambroziju smaržu kā vīnu, kurš celts no visdrūmākajiem pagrabiem, ko Alans Po tik dāsni aprakstījis savos stāstos. Ļauj, lai smarža kņudina tavus deguna matiņus, kad pavisam nejauši kāds aizmaldījies smilšu graudiņš no tiem pašiem Namībijas tuksnešiem, apmaldās tavā elpvadā un sāk grauzt. Nespējot ne acis pamirkšķināt, viss skaistums no dakšiņas aizlido pāri visam galdam līdz ar dažiem DNS paraugiem. Ko tādā brīdī darīt ar izmētāto ēdienu? Vai to atstāt uz galda un gaidīt, lai apkalpotājs savāc? Kā aiz tāda bērna? Vai varbūt savākt pašam? Vienīgi tādā gadījumā - kur to ēdienu likt? Apēst? Pie tāda galda? Ielikt atpakaļ šķīvī, kurš jau tā ir piekrauts, ka viss sajauksies kopā tik un tā? Varbūt "netīšām" nomest? Varbūt jāizliekas, ka tas nebiji tu? Es nezinu. Patiešām. Tas mani nomoka jau veselu mūžību. :D
Bet lūdzams, neuztveriet mani pārlieku nopietni! Man vienkārši patīk iespringt par sīkumiem. Man ir vēl daži jautājumi, bet tos atstāsim kādam citam vakaram, kad aiz loga zibeņos un ducinās vai līs garlaicīgs lietus, kad Zane ieskries istabā un iesauksies: "Laiks parunāt par eksistenciālām lietām! Vai es šovakar atklāšu, kāda ir dzīves jēga?". Es apsolu, ka tad es neuzdošu jautājumus par ēdieniem, bet varbūt kaut ko līdzīgu, piemēram: kā šķirot spuldzītes, kad tās met laukā? Vai man tās ir jāsadala līdz mazākajai stieplītei? Un pēc tam spuldzīšstikls arī pārvērtīsies par pudeli? Bet tagad jau nemaz nedrīkst tādas izmantot, tagad ir ekonomiskās, un viņām ir iekšā balts pulverītis. Kur tad jāliek tas pulveris? Pie zālēm? Bet varbūt pie radioaktīvajiem atkritumiem t.i. baterejām? Bet tad neizveidosies gadījumā kaut kāda ķīmiskā reakcija un konteiners neuzies gaisā?

Kušš! Jāpiebremzē! Ar šo visu gribēju sacīt: "I'm back!" Jo līdz šim brīdim visu vasaru manu rīcību diktēja jūtas, sajūtas, emocijas. Laiks ļaut vaļu prātam! Būs interesanti paceļot pa viņa mudžekļainajiem labirintiem. Pievienojieties man! ;)

trešdiena, 2010. gada 11. augusts

Šoreiz saku tikai tāpēc, lai neklusētu.

Šķiet, ka viss ir beidzies.
Smiltis pulkstenī vēl dažas, bet stikls ieplaisājis, vējš visu iztrenkājis, sapnis izsapņots, bija pārlieku skaisti, pārlieku neticami, tāli, man vajadzēja nojaust, izpluinīts sapnis guļ pie manām kājām, sāpe uz lūpām vēl mazliet mazliet kliedz. Auč! Tikai klusas skumjas. Bez asarām, bez pārmetumiem, vienkārši tukšs klusums, un tieši šovakar Vijas nav mājās, lai padarītu lielo tukšumu vēl plašāku.. mm.
Lūdzu vēl pēdējo reizi klusībā. Esi ar mani vai arī es tiešām nošaušos ar savu nātru pistoli. Ja sāp, tad lai sāp pa īstam. Lūdzu tikai vēl vienu nakti! Lidojumā, idejas vārdā.
Žēl, jo man ir klusas aizdomas, ka nobijies no manis, patiesības un tā, ka viss bija tik skaists un kristāldzidrs. Vismaz tāda bija mana likme.
Esi ar mani vēl šonkt! Vēl tikai vienu vienīgu sapni spilvena dūnās! Vēl vienu reizi divatā! Lūdzu...

pirmdiena, 2010. gada 9. augusts

Nu jau sākas!

Ja parasti ap šo laiku es jau sāku sapņot un murgot par skolu, stundām, kurās es azimiegu, skapīšiem, kuros pa vasaru iemitinājušies vienacaini, zaļi monstri, skolotājiem, kuriem ir divas sejas, tad šonakt esmu apgreidojusies un sapņoju par studijām Fizikā.
Drošvien jāsāk ar to, ka mēs bijām ļoti maz studentu. Es nevienu nepazinu. Tikai vēlāk sastapu kādu biezbriļļainu neaptēstu meiteni, kas tāpat kā es kavēja lekcijas.
Es katru vakaru ballējos. Staigāju pa klubiem, un, protams, tieši šī iemesla dēļ nākamā rītā aizgulējos. Es gan Vijai taisnojos, ka vainīgs nesaprotamais lekciju grafiks, kurš pieejams vienīgi fakultātē pie sienas, kopiju viņam nav. Kaut gan skaidrs bija viens - katu dienu viss sākās jau 8.30, bet es pamodos pēc 10.00, doh.
Mistika ir tā, ka man neviens fiziku nemācīja. Bet visos pārējos priekšmetos, tādos kā literatūras analīze, kurā bija skaļi jālasa lugas, kkāds sports, kurā jāskrien cauri visai fakultātei, vicinot karsējmeiteņu pušķīšus, un dažos citos priekšmetos, kuros es vienkārši sēdēju un nesapratu, kas notiek, bija pārbaudes darbi. Izmisusi nesapratu, kāpēc man neviens neko nemāca un kāpēc man literatūrā ir 6.
Stulbākais ir tas, ka vēlāk noskaidroju, ka kavēju vienīgās lekcijas, kurās es kko arī saprastu t.i. matemātiku un fiziku. Vienīgais, kāpēc fakultātē atrados.

Totāls murgs, kas sastāvēja tikai no apstākļiem. Piedodiet - es vairs neesmu tik ģeniāla un nevaru izdomāt sižetu. Pat sapņos. Sveicieni nākamajiem studentiem!

LabaDaba

Es nezinu, ko nozīmē rakot, taču man ir noguris prāts. Es esmu sev apnikusi ar to domāšanu un vēlmi visu analizēt. Man ir aizdomas, ka tas ir pirmās ģimnāzijas sindroms.

LabaDaba tiešām bija Laba, turklāt Dabā. Man visvairāk patika Dzelzs Vilks. Jau uzreiz pasaku, lai nav pārpratumi. Kā var nepatikt, ja visām dziesmām zināju vārdus? :)

Sākumā es domāju, ka tas būs tādu nedaudz dīvaino cilvēku pasākums. Pie reģistrācijas telts manas aizdomas tikai apstiprinājās. Taču tā ir tikai daļēja taisnība, jo dīvainie cilvēki bija diezgan forši, pat ideāli, lai baudītu pasākumu.

Man tagad ir aprocīte! Vismaz no viena festivāla – jēj!

Pirmo reizi mošpitoju. Man dikti patika. Pirmo reizi redzēju Inokentiju Mārplu – arī patika. Vienīgi beigās jau palika bail iejukt nelielajā pūlītī ar nosvīdušiem, pusplikiem puišiem. Slapjās dejas. Mmm. Not for me. Gandrīz pazaudēju kurpes. Kad izgāju no telts, kājas un apavi bija pavisam melni. Bet, es, muļķīte, domāju, ka nav vērts uztraukties, ka varētu sabojāt apavus tādā miermīlīgā pasākumā. Jā, kā tad!

Baobabs bija supermierīgs. Gandrīz aizmigu. Visu laiku jutu nepārvaramu vēlmi apgulties zaļajā zālītē un sapņot par tautu dēlu, kas lūgs manu roku, vai zelta saktiņu upē šūpojamies..

Toties Dzelzs Vilks sakustināja visas manas stīgas. Bija labi.

Skumīgi, ka Hospitāļu ielas laikā jau bija jādodas prom, bet našķoties ar cepumiem, Colu, sāļajiem riekstiņiem un M&M’s bija nepārspējami. Atcerējos visu nākamo dienu, kad mocījos ar vēdergraizēm.

ceturtdiena, 2010. gada 5. augusts

Kilikils.

Kas ir precizitāte?
Šī vakara jautājums, tēma, uz kuru mani iedvesmoja Lauriņas bloga ieraksts, kam klāt pievienots viņas brīnišķīgais mākslasdarbs.
Nu lūk!
Pēdējā laikā tieši precizitātes, laika un sīku jūkļu dēļ nekas neizdodas. Vismaz tas, kam vajadzētu izdoties. Man ir aizdomas, ka 18.07. (teātra festivāls Balvos) bija tikai sapnis vasaras naktī. Man bail, ka tā. Bet kopš tā laika neviens neviens vēl nav šķitis pietiekami labs. Sasodīts.
Kā varēja notikt tā, ka brīdī, kad mums jātiekas, ne viens ne otrs netiek? Some misunderstanding. Stāvot bēdīgai pie Brīvības pieminekļa pirmdienas vakarā, kad debesis jau gandrīz satumsušas un iedegtas lampas, šķiet, ka nav vairs vērts dzīvot. Nē, nerodas pašnāvnieciskas tieksmes, taču tomēr gribas aizmigt. Aizmigt uz ilgu laiku, līdz atjās princis un ar skūpstu atmodinās no simtgadu miega. Vismaz sapņos laiks paiet ātrāk.
Taču tad vēl man bija cerība.
Lai vakars galīgi neizgāztos, iepazinos ar Pāvelu un Dimu, kas izklaidējās ar saviem riteņiem. Es viņiem vienkārši palūdzu iemācīt lēkāt ar velosipēdu. Viņi abi bija smaidīgi un atsaucīgi. Uzreiz pateicu, ka mans draugs neieradās uz randiņu, tāpēc, manuprāt, jebkādas domas par mani, kā par potenciālu draudzeni viņi atmeta. Tas ir labi, jo varu būt es un necensties izrādīties vai iepatikties.
Izrādās, ka Pāvels ir ne tikai profesionāls triku meistars, bet arī pianists. Tiik forši. Bet Dima vienkārši bauda dzīvi. Bet veselīgi bauda. Abi pavadīja mani līdz mājām. Daudz pļāpājām. Sarunājām vēl kādreiz satikties. Man ir viņu nr. Abu divu. :)
Naktī man atnāca sms no tā, ar kuru bija jātiekas 8.00 pie Laimas pulksteņa, un pateica, ka steidzami jādodas prom. Es apraudājos. No vienas puses tāpēc, ka biju sagatavojusies uz randiņu ne pa jokam - izvilkusi savu mazo, melno, puķaino kleitiņu, sameklējusi kurpes, bet vistrakākais - izmazgājusi matus kaut arī tajā dienā frizētavā, kad bija izdurti ausīs caurumi, piekodināja to nedarīt.
Es protams gribēju viņu arī satikt. Ai, kā gribēju. Katra šūniņa kliedza (vēl arvien kliedz) pēc tikšanās. Taču tagad es zinu kā ir kad krūtīs ir caurums. Tas pats, par ko dzied dziesmās. Sāpīgi, kad tāds tukšums. Gribas aizpildīt.
Tāpēc Brīvības piemineklis ir kļuvis par manu iemīļotāko vietu vakaros. Es tur katru dienu satieku jaunus cilvēkus, iepazīstos (pirmdien - Pāvels un Dima, otrdien - kkāds puisis, kas piedāvāja skatīties filmas un vēl seksu, trešdien - Lauras draudzene Elīna). Vēroju apkārtni un mācos pazīt cilvēkus. Kas būs rīt? Nezinu. Bet vismaz caurums paliek niecīgāks. Cenšos atrast arī kā sevi padarīt aizņemtu. Cenšos palīdzēt. Tur vajadzīga precizitāte, lai saprastu, ko katrs grib, bet es atkodīšu un būšu "zelta gabaliņš".
Un skrituļojot arī ir nepieciešama precizitāte. Bet es pierodu pie sajūtas, ka esmu uz līdzsvara robežas. Tā ir brīnišķīga sajūta atrasties kaut kur starp kritienu un lidošanu. Super! Tādām sajūtām vien jādzīvo!
Un kamēr es tā lidošu, mans sapņu princis pielavīsies klusiņām klāt, satvers aiz rokas.. un noskūpstīs! Arī tāpēc jādzīvo.
Man patīk caur sāpēm un skumjām atklāt daļu no sevis un beidzot pēc ilgiem laikiem atkal pamosties. Yess! Es to izdarīju! Es atvēru acis! Tikai kāpēc tam vajadzēja būt tik sāpīgi?
Tāpēc, lai pamanītu atšķirību!

pirmdiena, 2010. gada 26. jūlijs

Dang!

Es tikko sāku pārvaldīt savu pasauli. Izlasīju senus bloga ierakstus, tvītus un citas tādas lietas un konstatēju, ka esmu pārāk emocionāla, brīžiem ciniska un diezgan zemās domās par sevi. Tā tas notiek. Varbūt tāpēc es neesmu filmu zvaigzne? Jo man nepietiek ticības sev? :D

Bet nav jau svarīgi ticēt, jo, lai viss būtu labi, jāiepriecina vien pašam sevi.
Es beigšu muldēt.

Bijām brīvdienās Siguldā. Izbraukājām daudzas jo daudzas meža takas, kuras līkumoja augšup un lejup. Uz cik gan daudz saknēm nesanāca paklupt un cik bieži uz māliem paslīdēt. Bikses bija notrieptas ar dubļiem, bet mute - ar riteņa eļļu. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu vairs nekā cita, ko ēst, bet gan tāpēc, ka Kārlim nokrita riteņa ķēde, man nepārslēdzās ātrumi. Tas bija steidzami jālabo ar rokām. Pēcāk slaukot ar sviedriem klāto seju, palika švīkas uz vaigiem kā tomohauku cilts indiāņiem.
Pirmajā dienā mēs braucām cauri mežam uz Gauju. Biežāk gan sanāca stumt riteni nekā sēdēt tam virsū. Takas šauras, grubuļainas, bīstamas - īsts izaicinājums.
Mamma bija aizmirsusi atgādināt, ka līdzi jāpaņem peldkostīmi. Tāpēc peldējās tikai viņa pati un Kārlis. Mēs ar Viju sēdējām uz pamesta baļķa un skaitījām rozā gliemežvākus smiltīs. Gauja ir nežēlīgi strauja. Apbrīnoju peldētājus par drosmi pacelt kājas no zemes. Tā Gauja "smejas".
Atpakaļceļš uz viesu namu bija daudz grūtāks. Nācās braukt augšup pa šoseju. Atkal riteņa stumšana, nenovēršama braukšana atpakaļgaitā un citi triki. Kad beidzot sasniedzu virsotni, atkritu uz soliņa un gandrīz aizmigu, jo, tieši tā, iepriekšējas naktis dažādu pasākumu dēļ nebiju lāgā gulējusi. Vienu gan es iemācījos: Dziedot viss padodas daudz vienkāršāk.
Vakarā, kad jau ērti grozījamies viesu nama dīvānos un skatījāmies Tv (jo, jā, tur bija dekoders!), debesis samācās, savilkās gaužam melni mākoņi kā kvēpi un pasaule izdomāja patrakot. Dusmās grāva pērkoņi, debesis dega zelta liesmās, bet koku galotnes par to vien tikai locījās smieklos. Es mīlu dabas varenību.
Otraja dienā laiciņš atkal bija jauks, nedaudz samācies, bet sutīgs. Karstumiņš ne pa jokam. Visumā bija ļoti jauki, ja vien atskaita brīžus, kad nebija vairs spēka vai nācās stumt arī Kārļa riteni augšup kalnā, jo pats īpašnieks mira vai nost no slāpēm, pārpūles un noguruma. Tajā brīdī es sajutos kā ģimenes galva. Riktīgs vīrietis. Un dziesma man atkal palīdzēja. Mums nenācās griezties atpakaļ (jo īstenībā atpakaļceļš bija vēl grūtāks nekā uz priekšu).
Mēs tomēr to visu pārvarējām. Ar asarām un dubļiem - bet tik un tā paveicām. Yess!

Man patika brīži, kad braucu kalnā, sēžot uz riteņa tik ļoti, ka no priekiem māju pretīmbraucošajām mašīnām, man patika arī braukt lejup no kalna, kad vējš smējās gar ausīm, mani iepriecināja, pacēlājs no kalna apakšas, kas atņēma vēl vienas mocības pa to pašu šoseju, ar velosipēdiem pilnais vilciena vagons, brīnišķīgie dabas skati, Selgas cepumi ar iebiezināto pienu, batuts viesu nama pagalmā, franču bērni, kuri saprata tikai smaidus, pārgurums, kad ir sajūta, ka esmu izsmēlusi sevi visu, supersaldie ķirši, Marijas vārda diena (jo tie taču mūsu ģimenē arī ir svētki) un vēl daudzi citi sīkumi, kas veido visu skaisto pasauli.
Tas bija tā vērts. Ņemu savus vārdus un sašutumu atpakaļ. Gribu teikt paldies!

piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs

Pieneņputra

Jēj beidzot esmu atradusi domubiedrus, kurus arī interesē politika! Pozitīvi! Cilvēku arī jljn visi ļoti atsaucīgi, atvērti, smaidīgi, aktīvi un tā sarakstu varētu vēl turpināt. :)

Vienīgi negulētā nakts dara savu. Gandrīz iemigu laikā, kad runāja mūsu viesis. Protams, ne jau tāpēc, ka bija garlaicīgi. Nē! Bija pozitīvi un patīkami. Vienīgi tas miegs, nogurums kāva mani nost. Labi, ka drīz pienāca pēdējais jautājums pirms es nošļuku no krēsla. :)

trešdiena, 2010. gada 21. jūlijs

Diena pie datora, sargājot māju.

Šodien strādāju par sargsuni papa dzīvoklī. Es pat īsti nezinu, kādas ir manas funkcijas, jo esmu vienīgajā tīrajā istabā prom no veselas kaudzes meistaru (jaunu meistaru). Ja viņi kaut ko sastrādās es tāpat to neredzēšu, jo istabas durvis ir ciet.
Šodien pārmāc kaut kādas klusas skumjas. Vai tas ir tāpēc, ka neizdodas sastap, kādu, no kura nevajadzēja aiziet? Vai varbūt mazas šausmas par fizmatu iesvētību bildēm, kurās cilvēki izskatās tik pazemoti un nožēlojami? Mani māc šaubas, vai vispār gribu tajā visā piedalīties. Varbūt kaut kā varēšu izvairīties... hmmm.. Bet kā tad citādi es vēl iepazīšos ar saviem kursa biedriem? Pagaidām statistika rāda, ka matemātiķus kā pirmo prioritāti izvēlējušies 6 cilvēki. Esmu viena no viņiem. Konkursu izturējuši 10 cilvēki. Domāju, ka uz mani tas neattiecas, jo 12.klasē nepiedalījos olimpiādēs.
Nedaudz biedējoši ir arī atskārst, ka cilvēkam, kurš tik ļoti tīk, iespējams nav vecāku. Ko man par to domāt? Aizmirst? Tāpat jau nekas nesanāks..
Bet vienu gan es esmu iemācījusies - cilvēku nevar vērtēt pēc viņa izskata, paradumiem vai runas veida. Var, protams, pamēģināt tā darīt, taču tās ir tikai sīkas detaļas, kas ir ārēji un domāts materiālistiem un egoistiem. Mums pārējiem jāmeklē dziļāk - jāieklausās vārdos, jāieskatās acīs un jāsajūt caur pieskārienu. Lai atrastu pērli, jāpaļaujās uz savu intuīciju, - tā var būt gaisīga un netverama. Tas tāpēc, ka cilvēki nekad neizstāsta visu, sevišķi savas lielākās sāpes un kaislības. Sevis atmaskošana var būt nežēlīga un iznīcinoša.
No mēneša, ko es sev apsolīju, pagājušas 2 dienas. Esmu nepacietīga. Ir tāda sajūta, ka pagājušas 2 nedēļas. Ar ko īsināt laiku? Hmm.. Uz šo es atbildi zinu! Man ir jāzīmē, jāšuj un jādara visādi rokdarbiņi. Tur vismaz varēšu savus sapnīšus iepīt iekšā un piedevām vēl pasmaidīt, ja kaut kas arī iznāks.

trešdiena, 2010. gada 7. jūlijs

Sleapy head.

Sveikiņi no kosmiskās galaktikas sānu zvaigznes alfa 321!
Wtf?
Jā, no tādiem wtf mana dzīve sastāv, tāpēc arī ir jautra.
Vai iespējams vēl brīnišķīgāks rīta cēliens, ja brokastīs ir kūka un zemenes? Absolutely NOT! :) Es centīšos neizjaukt mirkli, bet zemenēs bija iebēdzis zirneklis un pina savus sudrabainos tīklus. Es vairījos sadragāt viņa jauno māju, tāpēc uz zemeņu jautājumu atbildēju pieklājīgu: "nē, paldies! Es jau paēdu kūku." Bet klusībā turpināju siekaloties - tā sarkanā, sulīgā krāsa pati stāsta par saldmi, ko sevī slēpj.. tomēr roku uzmanīgi stiepju bļodiņas virzienā.. Tikai pie pašas trauka malas sastingstu. Bet, pag, kā tad ar zirnekli. Negribīgi palūkojos uz pelēko radījumu, kas savilcis kājas ap savu apaļo vēderu, sastindzis gaisā savos neredzamajos pavedienos un glūn uz mani. Jā, patiešām, es redzu viņa acis. Mana fantāzija liek tām izplesties jo lielākām un baisākām, līdz vienīgais, kas man palicis ir šaušalīgs skaties. Tas liek pacelties pat vissīkākajam matiņam uz mana skausta. Tajā nav saskatāma ne mazākā žēlastība, tikai riebums, niknums un iznīcinoša ziņkāre. Man ir gana, lai pārietu apetīte uz kādu laiku.. Ja nepieciešams, tad uz visem laikiem. Atrauju roku un par lielu atvieglojumu skatiena apjoms strauji sarūk. Tikai tā pretīgums zibsnī manā galvā. Brr.
Nolienu istabas tālākajā kaktā pie loga, ja nu kas, tad vismaz bēgšanai ceļš būs brīvs. Ja vien neskaita to, ka es dzīvoju trešajā stāvā mājā ar augstiem griestiem, kas padara kritienu jo bīstamāku. Nodrebu pie šādas domas.
Mazliet saspringusi atšķiru vaļā vampīru sāgu. Edvards domā, ka Bella ir mirusi. Džeikob, kāpēc tu viņam teici, ka Čārlijs ir bērēs..!? Un, Edvard, kāpēc tu pat neapjautājies, kurš tiek guldīts kapā? Nu, jā, pareizi, Alise redzēja, kā Bella nomirst.. Tā un šitā. Bet tik un tā ir muļķīgi rīkoties pirms skaidri visas lietas apstākļi. It īpaši, ja no tā ir atkarīga dzīvība.. Man ir bail.. Man nepatīk upuri. It īpaši, ja mirst labie. Nē, es, protams, zinu, ka Bella, Edvards un Džeikobs izdzīvos, jo viņi ir uz III filmas plakāta. Bet tik un tā.. Man ir baisi..
Atjēdzos, ka grāmatu vairs nelasu, bet truli blenžu zaļajā sienā. Hmm, vai Forksas mežā, tai vietā, kur Edvards atklāja savu noslepumaino mirguļošanu, arī viss bija tik zaļš. Es domāju, koku lapas sūnas. Nu tur bija neparasti augi, puķes, kuri drošvien jauki smaržoja, mm. Manā istabā smaržo tikai kūka. Tik labi, ka teju teju to varu sajust izkūstam uz mēles. Vai tad es varu sev pretoties?
Izlienu no šūpuļkrēsla un gausi pielāčoju pie brinišķīgās kūkas kastītes. Ar nazi ienirstu tās trauslajās miesās un nošķeļu sev lielu gabalu. Kauns atzīt, bet par šo es īstenībā varētu arī savu dzīvību atdot.. Mgmhm.. Tīksmīgi iekožos un aizveru acis. Bet, pag, sastingstu. Kaut kas izskrien cauri manai atmiņai un es uzmanīgi atveru acis. Tas, ko ieraugu, tām liek ieplesties šķīvju lielumā ka mājas elfam Dobijam.. nav svarīgi..
Man no plaukstas, kurā turu kūku, vijas garš, mirdzošs pavediens, bet tajā, man par lielām šausmām, kūņojas mans sīvākais ienaidnieks. Tagad es redzu ne tikai viņa daudzās acis, bet ari ņirdzīgu, atriebīgu smaidu.. Manas prombūtnes laikā viņš paguvis okupēt ne tikai zemenes, bet arī ticis tālāk savos ceļojumos. Es esmu pirmais ķīlnieks, un es zinu, ka ar mani tikt galā būs viegli. Bet es apņemos cīnīties līdz pēdējiem spēkiem, kad asie zobi iecirtīsies man ādā..

***
Cīņa bija karsta. Esmu atpakaļ šūpuļkrēslā. Neesmu, brīnumainā kārtā, ievainota. No rokām notraucu cīniņa pēdas, ko zirneklis atstājis, elastīgu pavedienu, ar kuriem (es zinu, ka skan smieklīgi) upurus žņaudz, spīdzina vai sasien. Pats karotājs aizbēga. Es ceru. Viņš ir tik zibenīgs un neredzams. Turklāt mani nepamet sajūta, ka kāds man konstanti pieskaras. Ik pa brīdim nopurinos. Drošibai. Es esmu dzīva, bet viņš noteikti atgriezīsies un indēs ar savu skatienu, ja ne dienā, tad naktī, murgos, un skaļi smiesies par mani..

otrdiena, 2010. gada 6. jūlijs

Trauks pilns ar zemeņu zapti.

Esmu ieklejojusi vasaras vidū. Nekad mūžā neesmu tik daudz slinkojusi. Gribas iet kaut ko izdarīt, sakārtot, lai vismaz nomierinātu savu sirdsapziņu, bet ir tāds nespēks.. Pat ēst slinkums. Varbūt pie visa vainīgs ir tas nežēlīgais karstums, kas tik ļoti spiež pie zemes? Mājā visi logi vaļā, bet tik un tā nepamet pirts sajūta. Kaķis vārtās pa zemi un žēli ņaud. Šiem platuma grādiem viņai ir nepiemēroti biezs kažoks. Norvēģijas meži - o jā, cik patīkami vēsi.

Oficiāli varu paziņot, ka beidzot pabeidzu kladi, kuru rakstīju jau no 21.marta (rēķiniet paši, cik ilgi, matemātika man vairs nepadodas).

piektdiena, 2010. gada 2. jūlijs

Triecienuzbrukumā.

Es esmu pilnīgi piebāzta ar visādām domām. Mēģināšu viņas izspļaut internetvidē.

Biju Londonā. Iedvesmojos ne pa jokam. Turklāt cilvēki tur ir tiik labestīgi. Viņi ir pietiekami komunikabli, taču tikai ļoti retās reizēs pārkāpj pieklājības un cieņas robežas. Cik reižu gan man cilvēki neatvainojās: par paiešanu garām, gandrīz pieskaršanos, par skatīšanos virsū, par atrašanos manā ceļā. Paldies arī neviens neskopojās pateikt - pat par to, ka atdevu atkritumus.

Vajag stāstu? Man krājumā ir daudz stāstu. Te nu būs.
Kā Zane gāja uz kino.
Nē ne tagad - pirmajam ierakstam blogā par garu.. Gaidiet nākamo.

Es prātoju arīdzan par blogošanu angliski, tikai par tādām tēmām, kā dizains, idejas, mode (kurpes, o jā!) un cita inovatīvas lietas.

Sorry, par komatu kļūdām - nu jau visi gramatikas likumi ir piemirsti.