ceturtdiena, 2010. gada 5. augusts

Kilikils.

Kas ir precizitāte?
Šī vakara jautājums, tēma, uz kuru mani iedvesmoja Lauriņas bloga ieraksts, kam klāt pievienots viņas brīnišķīgais mākslasdarbs.
Nu lūk!
Pēdējā laikā tieši precizitātes, laika un sīku jūkļu dēļ nekas neizdodas. Vismaz tas, kam vajadzētu izdoties. Man ir aizdomas, ka 18.07. (teātra festivāls Balvos) bija tikai sapnis vasaras naktī. Man bail, ka tā. Bet kopš tā laika neviens neviens vēl nav šķitis pietiekami labs. Sasodīts.
Kā varēja notikt tā, ka brīdī, kad mums jātiekas, ne viens ne otrs netiek? Some misunderstanding. Stāvot bēdīgai pie Brīvības pieminekļa pirmdienas vakarā, kad debesis jau gandrīz satumsušas un iedegtas lampas, šķiet, ka nav vairs vērts dzīvot. Nē, nerodas pašnāvnieciskas tieksmes, taču tomēr gribas aizmigt. Aizmigt uz ilgu laiku, līdz atjās princis un ar skūpstu atmodinās no simtgadu miega. Vismaz sapņos laiks paiet ātrāk.
Taču tad vēl man bija cerība.
Lai vakars galīgi neizgāztos, iepazinos ar Pāvelu un Dimu, kas izklaidējās ar saviem riteņiem. Es viņiem vienkārši palūdzu iemācīt lēkāt ar velosipēdu. Viņi abi bija smaidīgi un atsaucīgi. Uzreiz pateicu, ka mans draugs neieradās uz randiņu, tāpēc, manuprāt, jebkādas domas par mani, kā par potenciālu draudzeni viņi atmeta. Tas ir labi, jo varu būt es un necensties izrādīties vai iepatikties.
Izrādās, ka Pāvels ir ne tikai profesionāls triku meistars, bet arī pianists. Tiik forši. Bet Dima vienkārši bauda dzīvi. Bet veselīgi bauda. Abi pavadīja mani līdz mājām. Daudz pļāpājām. Sarunājām vēl kādreiz satikties. Man ir viņu nr. Abu divu. :)
Naktī man atnāca sms no tā, ar kuru bija jātiekas 8.00 pie Laimas pulksteņa, un pateica, ka steidzami jādodas prom. Es apraudājos. No vienas puses tāpēc, ka biju sagatavojusies uz randiņu ne pa jokam - izvilkusi savu mazo, melno, puķaino kleitiņu, sameklējusi kurpes, bet vistrakākais - izmazgājusi matus kaut arī tajā dienā frizētavā, kad bija izdurti ausīs caurumi, piekodināja to nedarīt.
Es protams gribēju viņu arī satikt. Ai, kā gribēju. Katra šūniņa kliedza (vēl arvien kliedz) pēc tikšanās. Taču tagad es zinu kā ir kad krūtīs ir caurums. Tas pats, par ko dzied dziesmās. Sāpīgi, kad tāds tukšums. Gribas aizpildīt.
Tāpēc Brīvības piemineklis ir kļuvis par manu iemīļotāko vietu vakaros. Es tur katru dienu satieku jaunus cilvēkus, iepazīstos (pirmdien - Pāvels un Dima, otrdien - kkāds puisis, kas piedāvāja skatīties filmas un vēl seksu, trešdien - Lauras draudzene Elīna). Vēroju apkārtni un mācos pazīt cilvēkus. Kas būs rīt? Nezinu. Bet vismaz caurums paliek niecīgāks. Cenšos atrast arī kā sevi padarīt aizņemtu. Cenšos palīdzēt. Tur vajadzīga precizitāte, lai saprastu, ko katrs grib, bet es atkodīšu un būšu "zelta gabaliņš".
Un skrituļojot arī ir nepieciešama precizitāte. Bet es pierodu pie sajūtas, ka esmu uz līdzsvara robežas. Tā ir brīnišķīga sajūta atrasties kaut kur starp kritienu un lidošanu. Super! Tādām sajūtām vien jādzīvo!
Un kamēr es tā lidošu, mans sapņu princis pielavīsies klusiņām klāt, satvers aiz rokas.. un noskūpstīs! Arī tāpēc jādzīvo.
Man patīk caur sāpēm un skumjām atklāt daļu no sevis un beidzot pēc ilgiem laikiem atkal pamosties. Yess! Es to izdarīju! Es atvēru acis! Tikai kāpēc tam vajadzēja būt tik sāpīgi?
Tāpēc, lai pamanītu atšķirību!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru