pirmdiena, 2010. gada 26. jūlijs

Dang!

Es tikko sāku pārvaldīt savu pasauli. Izlasīju senus bloga ierakstus, tvītus un citas tādas lietas un konstatēju, ka esmu pārāk emocionāla, brīžiem ciniska un diezgan zemās domās par sevi. Tā tas notiek. Varbūt tāpēc es neesmu filmu zvaigzne? Jo man nepietiek ticības sev? :D

Bet nav jau svarīgi ticēt, jo, lai viss būtu labi, jāiepriecina vien pašam sevi.
Es beigšu muldēt.

Bijām brīvdienās Siguldā. Izbraukājām daudzas jo daudzas meža takas, kuras līkumoja augšup un lejup. Uz cik gan daudz saknēm nesanāca paklupt un cik bieži uz māliem paslīdēt. Bikses bija notrieptas ar dubļiem, bet mute - ar riteņa eļļu. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu vairs nekā cita, ko ēst, bet gan tāpēc, ka Kārlim nokrita riteņa ķēde, man nepārslēdzās ātrumi. Tas bija steidzami jālabo ar rokām. Pēcāk slaukot ar sviedriem klāto seju, palika švīkas uz vaigiem kā tomohauku cilts indiāņiem.
Pirmajā dienā mēs braucām cauri mežam uz Gauju. Biežāk gan sanāca stumt riteni nekā sēdēt tam virsū. Takas šauras, grubuļainas, bīstamas - īsts izaicinājums.
Mamma bija aizmirsusi atgādināt, ka līdzi jāpaņem peldkostīmi. Tāpēc peldējās tikai viņa pati un Kārlis. Mēs ar Viju sēdējām uz pamesta baļķa un skaitījām rozā gliemežvākus smiltīs. Gauja ir nežēlīgi strauja. Apbrīnoju peldētājus par drosmi pacelt kājas no zemes. Tā Gauja "smejas".
Atpakaļceļš uz viesu namu bija daudz grūtāks. Nācās braukt augšup pa šoseju. Atkal riteņa stumšana, nenovēršama braukšana atpakaļgaitā un citi triki. Kad beidzot sasniedzu virsotni, atkritu uz soliņa un gandrīz aizmigu, jo, tieši tā, iepriekšējas naktis dažādu pasākumu dēļ nebiju lāgā gulējusi. Vienu gan es iemācījos: Dziedot viss padodas daudz vienkāršāk.
Vakarā, kad jau ērti grozījamies viesu nama dīvānos un skatījāmies Tv (jo, jā, tur bija dekoders!), debesis samācās, savilkās gaužam melni mākoņi kā kvēpi un pasaule izdomāja patrakot. Dusmās grāva pērkoņi, debesis dega zelta liesmās, bet koku galotnes par to vien tikai locījās smieklos. Es mīlu dabas varenību.
Otraja dienā laiciņš atkal bija jauks, nedaudz samācies, bet sutīgs. Karstumiņš ne pa jokam. Visumā bija ļoti jauki, ja vien atskaita brīžus, kad nebija vairs spēka vai nācās stumt arī Kārļa riteni augšup kalnā, jo pats īpašnieks mira vai nost no slāpēm, pārpūles un noguruma. Tajā brīdī es sajutos kā ģimenes galva. Riktīgs vīrietis. Un dziesma man atkal palīdzēja. Mums nenācās griezties atpakaļ (jo īstenībā atpakaļceļš bija vēl grūtāks nekā uz priekšu).
Mēs tomēr to visu pārvarējām. Ar asarām un dubļiem - bet tik un tā paveicām. Yess!

Man patika brīži, kad braucu kalnā, sēžot uz riteņa tik ļoti, ka no priekiem māju pretīmbraucošajām mašīnām, man patika arī braukt lejup no kalna, kad vējš smējās gar ausīm, mani iepriecināja, pacēlājs no kalna apakšas, kas atņēma vēl vienas mocības pa to pašu šoseju, ar velosipēdiem pilnais vilciena vagons, brīnišķīgie dabas skati, Selgas cepumi ar iebiezināto pienu, batuts viesu nama pagalmā, franču bērni, kuri saprata tikai smaidus, pārgurums, kad ir sajūta, ka esmu izsmēlusi sevi visu, supersaldie ķirši, Marijas vārda diena (jo tie taču mūsu ģimenē arī ir svētki) un vēl daudzi citi sīkumi, kas veido visu skaisto pasauli.
Tas bija tā vērts. Ņemu savus vārdus un sašutumu atpakaļ. Gribu teikt paldies!

piektdiena, 2010. gada 23. jūlijs

Pieneņputra

Jēj beidzot esmu atradusi domubiedrus, kurus arī interesē politika! Pozitīvi! Cilvēku arī jljn visi ļoti atsaucīgi, atvērti, smaidīgi, aktīvi un tā sarakstu varētu vēl turpināt. :)

Vienīgi negulētā nakts dara savu. Gandrīz iemigu laikā, kad runāja mūsu viesis. Protams, ne jau tāpēc, ka bija garlaicīgi. Nē! Bija pozitīvi un patīkami. Vienīgi tas miegs, nogurums kāva mani nost. Labi, ka drīz pienāca pēdējais jautājums pirms es nošļuku no krēsla. :)

trešdiena, 2010. gada 21. jūlijs

Diena pie datora, sargājot māju.

Šodien strādāju par sargsuni papa dzīvoklī. Es pat īsti nezinu, kādas ir manas funkcijas, jo esmu vienīgajā tīrajā istabā prom no veselas kaudzes meistaru (jaunu meistaru). Ja viņi kaut ko sastrādās es tāpat to neredzēšu, jo istabas durvis ir ciet.
Šodien pārmāc kaut kādas klusas skumjas. Vai tas ir tāpēc, ka neizdodas sastap, kādu, no kura nevajadzēja aiziet? Vai varbūt mazas šausmas par fizmatu iesvētību bildēm, kurās cilvēki izskatās tik pazemoti un nožēlojami? Mani māc šaubas, vai vispār gribu tajā visā piedalīties. Varbūt kaut kā varēšu izvairīties... hmmm.. Bet kā tad citādi es vēl iepazīšos ar saviem kursa biedriem? Pagaidām statistika rāda, ka matemātiķus kā pirmo prioritāti izvēlējušies 6 cilvēki. Esmu viena no viņiem. Konkursu izturējuši 10 cilvēki. Domāju, ka uz mani tas neattiecas, jo 12.klasē nepiedalījos olimpiādēs.
Nedaudz biedējoši ir arī atskārst, ka cilvēkam, kurš tik ļoti tīk, iespējams nav vecāku. Ko man par to domāt? Aizmirst? Tāpat jau nekas nesanāks..
Bet vienu gan es esmu iemācījusies - cilvēku nevar vērtēt pēc viņa izskata, paradumiem vai runas veida. Var, protams, pamēģināt tā darīt, taču tās ir tikai sīkas detaļas, kas ir ārēji un domāts materiālistiem un egoistiem. Mums pārējiem jāmeklē dziļāk - jāieklausās vārdos, jāieskatās acīs un jāsajūt caur pieskārienu. Lai atrastu pērli, jāpaļaujās uz savu intuīciju, - tā var būt gaisīga un netverama. Tas tāpēc, ka cilvēki nekad neizstāsta visu, sevišķi savas lielākās sāpes un kaislības. Sevis atmaskošana var būt nežēlīga un iznīcinoša.
No mēneša, ko es sev apsolīju, pagājušas 2 dienas. Esmu nepacietīga. Ir tāda sajūta, ka pagājušas 2 nedēļas. Ar ko īsināt laiku? Hmm.. Uz šo es atbildi zinu! Man ir jāzīmē, jāšuj un jādara visādi rokdarbiņi. Tur vismaz varēšu savus sapnīšus iepīt iekšā un piedevām vēl pasmaidīt, ja kaut kas arī iznāks.

trešdiena, 2010. gada 7. jūlijs

Sleapy head.

Sveikiņi no kosmiskās galaktikas sānu zvaigznes alfa 321!
Wtf?
Jā, no tādiem wtf mana dzīve sastāv, tāpēc arī ir jautra.
Vai iespējams vēl brīnišķīgāks rīta cēliens, ja brokastīs ir kūka un zemenes? Absolutely NOT! :) Es centīšos neizjaukt mirkli, bet zemenēs bija iebēdzis zirneklis un pina savus sudrabainos tīklus. Es vairījos sadragāt viņa jauno māju, tāpēc uz zemeņu jautājumu atbildēju pieklājīgu: "nē, paldies! Es jau paēdu kūku." Bet klusībā turpināju siekaloties - tā sarkanā, sulīgā krāsa pati stāsta par saldmi, ko sevī slēpj.. tomēr roku uzmanīgi stiepju bļodiņas virzienā.. Tikai pie pašas trauka malas sastingstu. Bet, pag, kā tad ar zirnekli. Negribīgi palūkojos uz pelēko radījumu, kas savilcis kājas ap savu apaļo vēderu, sastindzis gaisā savos neredzamajos pavedienos un glūn uz mani. Jā, patiešām, es redzu viņa acis. Mana fantāzija liek tām izplesties jo lielākām un baisākām, līdz vienīgais, kas man palicis ir šaušalīgs skaties. Tas liek pacelties pat vissīkākajam matiņam uz mana skausta. Tajā nav saskatāma ne mazākā žēlastība, tikai riebums, niknums un iznīcinoša ziņkāre. Man ir gana, lai pārietu apetīte uz kādu laiku.. Ja nepieciešams, tad uz visem laikiem. Atrauju roku un par lielu atvieglojumu skatiena apjoms strauji sarūk. Tikai tā pretīgums zibsnī manā galvā. Brr.
Nolienu istabas tālākajā kaktā pie loga, ja nu kas, tad vismaz bēgšanai ceļš būs brīvs. Ja vien neskaita to, ka es dzīvoju trešajā stāvā mājā ar augstiem griestiem, kas padara kritienu jo bīstamāku. Nodrebu pie šādas domas.
Mazliet saspringusi atšķiru vaļā vampīru sāgu. Edvards domā, ka Bella ir mirusi. Džeikob, kāpēc tu viņam teici, ka Čārlijs ir bērēs..!? Un, Edvard, kāpēc tu pat neapjautājies, kurš tiek guldīts kapā? Nu, jā, pareizi, Alise redzēja, kā Bella nomirst.. Tā un šitā. Bet tik un tā ir muļķīgi rīkoties pirms skaidri visas lietas apstākļi. It īpaši, ja no tā ir atkarīga dzīvība.. Man ir bail.. Man nepatīk upuri. It īpaši, ja mirst labie. Nē, es, protams, zinu, ka Bella, Edvards un Džeikobs izdzīvos, jo viņi ir uz III filmas plakāta. Bet tik un tā.. Man ir baisi..
Atjēdzos, ka grāmatu vairs nelasu, bet truli blenžu zaļajā sienā. Hmm, vai Forksas mežā, tai vietā, kur Edvards atklāja savu noslepumaino mirguļošanu, arī viss bija tik zaļš. Es domāju, koku lapas sūnas. Nu tur bija neparasti augi, puķes, kuri drošvien jauki smaržoja, mm. Manā istabā smaržo tikai kūka. Tik labi, ka teju teju to varu sajust izkūstam uz mēles. Vai tad es varu sev pretoties?
Izlienu no šūpuļkrēsla un gausi pielāčoju pie brinišķīgās kūkas kastītes. Ar nazi ienirstu tās trauslajās miesās un nošķeļu sev lielu gabalu. Kauns atzīt, bet par šo es īstenībā varētu arī savu dzīvību atdot.. Mgmhm.. Tīksmīgi iekožos un aizveru acis. Bet, pag, sastingstu. Kaut kas izskrien cauri manai atmiņai un es uzmanīgi atveru acis. Tas, ko ieraugu, tām liek ieplesties šķīvju lielumā ka mājas elfam Dobijam.. nav svarīgi..
Man no plaukstas, kurā turu kūku, vijas garš, mirdzošs pavediens, bet tajā, man par lielām šausmām, kūņojas mans sīvākais ienaidnieks. Tagad es redzu ne tikai viņa daudzās acis, bet ari ņirdzīgu, atriebīgu smaidu.. Manas prombūtnes laikā viņš paguvis okupēt ne tikai zemenes, bet arī ticis tālāk savos ceļojumos. Es esmu pirmais ķīlnieks, un es zinu, ka ar mani tikt galā būs viegli. Bet es apņemos cīnīties līdz pēdējiem spēkiem, kad asie zobi iecirtīsies man ādā..

***
Cīņa bija karsta. Esmu atpakaļ šūpuļkrēslā. Neesmu, brīnumainā kārtā, ievainota. No rokām notraucu cīniņa pēdas, ko zirneklis atstājis, elastīgu pavedienu, ar kuriem (es zinu, ka skan smieklīgi) upurus žņaudz, spīdzina vai sasien. Pats karotājs aizbēga. Es ceru. Viņš ir tik zibenīgs un neredzams. Turklāt mani nepamet sajūta, ka kāds man konstanti pieskaras. Ik pa brīdim nopurinos. Drošibai. Es esmu dzīva, bet viņš noteikti atgriezīsies un indēs ar savu skatienu, ja ne dienā, tad naktī, murgos, un skaļi smiesies par mani..

otrdiena, 2010. gada 6. jūlijs

Trauks pilns ar zemeņu zapti.

Esmu ieklejojusi vasaras vidū. Nekad mūžā neesmu tik daudz slinkojusi. Gribas iet kaut ko izdarīt, sakārtot, lai vismaz nomierinātu savu sirdsapziņu, bet ir tāds nespēks.. Pat ēst slinkums. Varbūt pie visa vainīgs ir tas nežēlīgais karstums, kas tik ļoti spiež pie zemes? Mājā visi logi vaļā, bet tik un tā nepamet pirts sajūta. Kaķis vārtās pa zemi un žēli ņaud. Šiem platuma grādiem viņai ir nepiemēroti biezs kažoks. Norvēģijas meži - o jā, cik patīkami vēsi.

Oficiāli varu paziņot, ka beidzot pabeidzu kladi, kuru rakstīju jau no 21.marta (rēķiniet paši, cik ilgi, matemātika man vairs nepadodas).

piektdiena, 2010. gada 2. jūlijs

Triecienuzbrukumā.

Es esmu pilnīgi piebāzta ar visādām domām. Mēģināšu viņas izspļaut internetvidē.

Biju Londonā. Iedvesmojos ne pa jokam. Turklāt cilvēki tur ir tiik labestīgi. Viņi ir pietiekami komunikabli, taču tikai ļoti retās reizēs pārkāpj pieklājības un cieņas robežas. Cik reižu gan man cilvēki neatvainojās: par paiešanu garām, gandrīz pieskaršanos, par skatīšanos virsū, par atrašanos manā ceļā. Paldies arī neviens neskopojās pateikt - pat par to, ka atdevu atkritumus.

Vajag stāstu? Man krājumā ir daudz stāstu. Te nu būs.
Kā Zane gāja uz kino.
Nē ne tagad - pirmajam ierakstam blogā par garu.. Gaidiet nākamo.

Es prātoju arīdzan par blogošanu angliski, tikai par tādām tēmām, kā dizains, idejas, mode (kurpes, o jā!) un cita inovatīvas lietas.

Sorry, par komatu kļūdām - nu jau visi gramatikas likumi ir piemirsti.