trešdiena, 2010. gada 15. septembris

A man's as miserable as he thinks he is. ~Seneca

Es esmu nobijusies.
Gribēju visai pasaulei izkliegt, ka mani tomēr pārcēla uz A grupu dejošanā. Bet tad es izlasīju Zanes blogu, draugiem.lv sakrājušās 8 vēstules, no kurām 2 bija par jauniešu desantu nākamnedēļ, kas nozīmē, ka es braukāšu nedēļu pa Latgali, Rīgā nebūšu, no veikala nākot gandrīz saskrējos ar trīs iereibušiem vīriešiem un ieraudzīju debesīs spožo zvaigzni. Turklāt diez vai tā ir zvaigzne. Varbūt Mars, Jupiters vai Venēra?
Man palika skumji. Tāda sajūta, ka tūlīt pasaule vienkārši sagrūs. Fiziski, manā acu priekšā. Varbūt es arī gribētu, lai tā notiek. Vismaz man būtu iemesls kaut ko nokavēt, neapmeklēt.
Koris šodien bija fantastisks. Tas nekas, ka jau pašā sākumā man piedāvāja salabot kopmītnēs trubas. Es sāku pierast. Dziedāju tāpēc, ka man patīk. Bez bailēm, bez šaubām. Ar prieku, lepnumu un smaidu.
Šorīt bija divi spilgti momenti, kas tā teikt "made my day". Pirmais - es taisījos uz skolu (man mugurā bija baltas bikses, gaiši zilie zābaciņi un zils rūtains krekls).
Mamma: "tas krekls ir dīvains".
Es brīdi klusēju, tad: "Kas tieši tev viņā liekas dīvains. Es slikti izskatos?"
Mamma: "Nē, tu varētu uzvilkt pat grīdas lupatu un tāpat labi izskatītos..Vienkārši tas krekls ir lauciniecisks."

Otrs  -
Es iegāju auditorijā un pirmais, ko man pateica, bija: "Zane, tu šodien esi tāda smaidīga!" (Reinis). Nu kā gan, lai neturpina smaidīt?

Fizikas laboratorijā atkal visu laiku noķiķināju, es neprotu klausīties. Galīgi nē. Vienīgi stāstiņus, ko skolotājs stāstīja saistībā ar drošibas pasākumiem un savām gaitām armijā, bija aizraujoši dzirdēt. Būs jautri. Ja es neaizmigšu.

Šodien kārtējo reizi mani salīdzināja ar Eimiju Veinhausu (viņas sākuma stadijā). Es nezinu vēljoprojām vai tas ir kompliments. Nespēju izšķirties.

Pastrādāju arī nedaudz VIENOTĪBAS teltī. Pakomunicēju ar cilvēkiem. To man patiešām patīk darīt. Nezinu, kur to izmantot, bet novērot un pētīt cilvēkus ir aizraujoši. Reizēm gadās apstāties ar vaļā muti un vienkārši blenzt. Attopos tikai tad, kad no mutes sāk gāzties siekalas, lai sevi savāktu un beigtu apkaunot.

Es izkratīju nedaudz sirdi . Šobrīd jūtos labāk. Es jūs mīlu (jo es zinu, kas lasa manu blogu).

8 komentāri:

  1. Ai! Cik stulbi redzēt savas gramatikas kļūdas!

    AtbildētDzēst
  2. Forša bilde :)
    Apsveicu par dejošanu :)
    :D santehniķa- trubu jociņi ir smieklīgi.

    AtbildētDzēst
  3. aww. tu domā par mani ^^

    kāpēc man nekad cilvēki nesaka, ka es esmu smaidīga :D

    no manis arī apsveiciens par dejošanu (:

    AtbildētDzēst
  4. Zane, ko nozīmē tas, ka tev neviens nesaka, ka tu esi smaidīga? Mēs tev taču to vienmēr teicām. Tas bija neapstrīdams fakts!

    Šodien mani pašu jau nosauca par "trubu". Nu c'mon!

    AtbildētDzēst
  5. kāpēc tev jautāja par trubām? :D joprojām (kora) santehniķa sakarā? jo es jau, protams, nezinu, bet man tu šodien neizskatījies gluži pēc cilvēka, kas varētu labot trubas. tur tad būtu vismaz tas rūtainais krekls labāk iederējies...

    AtbildētDzēst
  6. Zanei D. - tu vispār visu laiku par kaut ko rēc, vismaz pēdējā laikā, kad tevi satieku :D ko tur vairs par parastu smaidu komplimentus bārstīt...
    bet nopietni, man prieks, ka tu tad parasti esi tik priecīga

    AtbildētDzēst
  7. ā, nepadomāju, ka tas taču vakar, nevis šodien. bet nu tik un tā gaidu detalizētāku paskaidrojumu.

    AtbildētDzēst
  8. nu es smaidu tik daudz, ka neviens man vairs to nesaka :D skumīgi.
    ā. un nu satiekot jūs es vismaz varu izsmieties par visām ikdienām, kad es nesmejos :D

    AtbildētDzēst