Putekļi un pabiras. Vai tie no zelta?

Es tik sen neesmu rakstījusi blogu! Bet atkal, jau atkal pienācis brīdis, kad gribas paklaigāt un publiski pateikt, ka ir grūti. Vienkārši gribas pazust no zemes virsas. Ielīst pazemē, pagaidīt kādas pāris dienas un tad spraukties laukā ar smaidošu ģīmi un tēlot, ka viss ir kārtībā un viss ir skaisti.

Šodien biju uz filmu "Trīs muskatieri". Tik skaisti! Mums vajadzēja piedzimt tajā laikā - kaisle, skaistums, greznība, enerģiskums, maigums, lūk, ar ko man tas viss saistās!
Mācos izvērtēt savu laiku un prioritātes, noteikt, kā vērts ir doties uz priekšu un ko labāk atstāt kā ir. Es gribu dzīvot kā 18.gadsmitā - tā smalki.

Vēl es redzēju filmu "Annie Hall", kas ir jauka filmiņa ar Vūdiju Allenu galvenajā lomā.
Kādas četras mīlas stāstu filmiņas noskatījos. Pasapņoju. Pasmaidīju. Un nu atkal pēc ilgiem laikiem man viņas šķita interesantas. Nupat pati pāris dienu staigāju ar tādu muļķīgu iemīlēšanās sajūtiņu. Kā pa tādiem rozā mākoņiem. Nesen  līdz manām ausīm nonāca informācija, ka mīlestība ir psiholoģiska slimība ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet man liekas, ka tieši stāvoklis, kad cilvēks nemīl, drīzāk ir slimīgs un bezgala degradējošs.
Tagad gan visi viļņi un drudži, un taureņi mani ir pametuši. Varbūt tāpēc, ka auksti - visi nosaluši. Un visi sūdzas, ka ir auksti, ka nav apkure un ka žoklis klab vienā klabēšanā. Tāpēc vien jādomā siltas domas, jāsapņo par piedzīvojumiem, Itāliju, asiem pipariem, lāča mīkstajām ķepām. Lai nav auksti. Lai sirds siltums sasilda ne tik vien sevis paša malas un kaktus, bet arī kāda drauga, tuvinieka, paziņas vai vienkārša pretimnācēja sirdi un dvēseli. Ticiet man, smaids spēj atkausēt ne vienu ledus kalnu vien! Un pamēģiniet kādu patīkami pārsteigt. Tas muļķīgais apmulsums drauga sejā, pašam liek sajusties muļķīgi laimīgam.

Priekā!

Dīkdieņi

 Nu tad tā - sesija jau kā gandrīz nedēļu ir galā. Un es tikvien daru kā slaistos pa māju. It kā būtu jāsakārto, bet brīnumainā kārtā sevi piespiest tik grūti grūt'. Man parasti patīk visu sakārtot, bet tagad tāds slinkums, tāds nogurums.

Vakar biju uz lekciju par ciešanām kino "Rīga". Runāja Nupbu Rinpoči  http://www.kino.riga.lv/lv/filmas/filma?id=808. Nu skaisti viņš runāja. Viņš stāstīja par sen zināmām lietām un dzīves vērtībām, par attieksmēm, bet ļoti jauki, ja kāds lieku reizi tomēr atgādina, ka dusmoties ir bezjēdzīgi, ka mūsu dzīves mērķis ir visu laiku būt priecīgiem, ka pret ikvienu cilvēku jāizturas kā pret māti vai tēvu. Vienīgi, ja uz lekciju gāju ar domu, ka labāk būt kulturāli, sociāli un sabiedriski aktīvai, nevis dirnēt četrās sienās, un ne jau tāpēc, ka justos kā cietējs, tad prom aizgāju pilna domām un slīkstot pat nelielā pašnožēlas depresijā. Es atkal par to pašu - mans egoisms mani vienreiz tā riktīgi sagrauzīs un apēdīs pa kauliņam vien. Atliek vien nopūsties.

Šodien es izmantoju citu stratēģiju, lai sevi piespiestu iziet no mājas un izkustēties - izdomāju sev hobiju. Paķēru kameru, paķēru velosipēdu un devos ielās fotografēt veikalu izkārtnes. Pat ļoti aizraujoši, jo tās kā veikala tēla sastāvdaļa veidotas, lai piesaistītu cilvēku uzmanību un radītu kaut nelielu priekšstatu, ko meklēt aiz veikala, salona vai kafejnīcas durvīm. Visinteresantākās un visvairāk izkārtņu ir mazajās ieliņās, kur iekārtojušies antikvariāti, mazas kafejnīciņas pilsētas viesiem vai suvenīru veikaliņi. Un cik gan reti tomēr cilvēki paskatās ikdienā uz augšu. Visi iegrimuši sīkā savas dzīves analīzē, iet neko neredzošām acīm.Tik izraujas no tā visa, kad ierauga kādu glītu pretējā dzimuma pārstāvi, kurš tomēr paiet garām un cilvēks atkal iegrimst domās. Es negribu teikt, ka tagad būtu jāpēta mājas un izkārtnes, vien to, ka reizēm vajag attapties un papriecāties par  šķietami nesvarīgām lietām. Atklāt burvību kādā pašizdomātā spēlē.

Ich brauche dich wie die Luft zum Atmen

Sveiki!

Ir šausmīgi agrs rīts un man gribas parunāties. Nekad neiešu gulēt ~19! Pamodos četros no rīta un man neciešami gribējās brokastīs ēst saldējumu. Bet visi veikali vēl ciet! Vēl tagad nav vaļā. Un es nepacietīgi gaidu, kad būs astoņi un es dabūšu savas brokastis.

Šonakt rādījās tādi pavisam jokaini sapņi - visi par putniem un Vinniju Pūku ziemā. Un vēl es sapratu, ka mans kaķis tiešām ir nakts dzīvnieks - ņaudēja visu cauru nakti - tik norima tad, kad es cēlos augšā. Tagad nevainīgi guļ  dīvānā blakus pie sāniem.

Šausmīgi atvainojos, ka klusēju vairāk kā mēnesi (ja ne divus), bet notiek tik neaptverami daudz lietu, ka laika nav nemaz. Turklāt kādas pāris nedēļas mans dators tika labots, tā ka mazliet atrāvos no šīs pasaulītes.

Kas tad labs notiek? Ir sesija. Lai gan sesijas sajūta pazuda jau sen sen. Man atlicis viens eksāmens - Ļ.cien. Lineārā algebra un analītiskā ģeometrija. Datums: 1.jūlijs. Tā nu es gribēju sesiju nolikt divās nedēļās. Šo eksāmenu es tiešām varēju likt pirmajā nedēļā, bet es sapratu pēc negulētas nakts (kas īstenībā bija fantastiskākā ballīšu nakts manā mūžā), ka es varu pamocīties vēl mazliet un sasniegt vēl labākus rezultātus. Tajā tālajā naktī mēs trijatā ar Ievu un Jāni mācījāmies algebru - hard core.

Ja dažas naktis neiztraucētu stundu ilga pļāpāšana skype ar šveiciešiem, tad varbūt es visu tiešām pabeigtu ātrāk. Taču es nevaru bez viņiem. Ceru, ka viņi tāpat nevar bez manis.

Lai arī šķiet, ka notiek tik daudz, nav nekā tāda, kas ļoti izmainītu dzīves gājumu - neesmu nedz apprecējusies, nedz pārvākusies, nedz nopelnījusi pirmo miljonu (tas viss vēl priekšā).

Taču es redzēju miglu pāri laukam Jāņu naktī. Tā likās kā piens, kurā tā vien gribas iet mazgāties. Es redzēju mēnesi, kas izskatījās pēc apelsīna šķēlītes. Es pirmo reizi mūžā sēdēju pie stūres mašīnai un braucu. Es biju gaidījusi, ka būs neiespējamāk un ka es pārakmeņošos no bailēm, bet tas bija apmēram tas pats, kas spēlējot spēles auto simulatoros un braucot ar bērnu automašīnām, ko var iznomāt uz 10 min parkos. Man patika. Motivācija turpināt iesākto.

Es noskatījos filmu "Cold souls" un iesaku noskatīties. Vīrietis atbrīvojas no savas dvēseles. Stāsts par to, ka cilvēks nespēj dzīvot bez savām emocijām un atmiņām.

Saulīte tik jauki spīd iekšā pa logu. Šodien braukšu uz Jūrmalu, Dubultiem. Varbūt būs tik labs laiciņš, ka varēs pasildīt sānus saulītē.

Grr.

Es ņemu nedēļas atvaļinājumu. Ja kāds vēlas mani satikt, lūdzu, piezvaniet vai citādi dodiet man ziņu!
Šobrīd ir grūti. Man ir slima mugura, palēnām zaudēju kontroli pār sevi, ēdu, lai sevi žēlotu. Man ir grūti sevi piespiest izdarīt kaut pusi no mājas darbiem. Šmitam ir taisnība - nu nav man fizikā dievišķās dzirksts. Nu slikti. A ko darīt? Tāpēc ņemu atvaļinājumu un mēģināšu tikt skaidrībā ar savām interesēm.
Esmu dusmīga un man ir skumji, jo nekas, kam ķeros klāt nesanāk.
Nesen intervēju vienu datoriķu pasniedzēju un viņš teica, ka galvenais ir, lai studentam ir interesanti un lai students spētu piespiest sevi, jo viņš var būt pat ar ļoti gaišu galvu, taču, ja nav intereses un nespēj piespiest sevi, tad cilvēks sevi ir norakstījis.
Es nespēju sevi piespiest un manu interesi noķer daudzas citas lietas.
Kāpēc es izvēlējos fiziku? Tāpēc, ka tas šķita kaut kādā mērā noderīgi. Ir taču svarīgi saprast, kas notiek, kā lietas darbojas. Man arī tā kā pielec viss, bet es neko neatceros, organisms atsakās to visu saglabāt ilglaicīgajā atmiņā.
Man bija sapnis par dejošanu, par dizanu un par bioloģiju. Kaut gan pēdējais bija vissaudzīgakais pret mūsu māti Zemi, mazo nelaimīgo planētu, tomēr līdz ar otro variantu tika atmests jau vasarā. Par dejošanu gan es vēl kaut kur solījos sev to ņemt nopietnāk par fizikas studijām. A bet kas beigās sanāca? Čiks un nekas. Dejošanai māju ardievas tieši tad, kad iekļuvu A grupā. Tik slikti.
Bet tagad bail kaut ko uz to pusi domāt - nu kam vajag dejotāju? Kam vajag vēl kādu kārtējo ar modi apsēsto meitenīti? Un bioloģija? Hmm. Laikam jau par vēlu - vajadzēja taču eksāmenu likt!
Nezinu, ko iesākt. Vai tiešām gads ir palaists vējā? Un ja nu es vairs neko nespēju piespiesties izdarīt? Ja nu man no visa zūd interese laika gaitā? Ko darīt?
Un vēl kas - man ir bail aizrauties ar vienu lietu, kā piemēram, rakstniecību, jo kādi gan ir rakstnieki - sevī noslēgušies, vientuļnieki, savādām domām apsēsti. Dizaineri ar tādi dīvaini ļautiņi. Biologi.. nu fiziķi nav labāki gan jāsaka, bet es sevi par fiziķi nesaucu. Neielaižu to sevī, jo negribu būt tāda. Man bail, ka tāda dīvaine nebūšu nevienam vajadzīgi un tad es vēl vairāk nezināšu, kur likties.

Fūū! Daudz uzrakstīju, daudz palika vēl manā prātā. Parasti, kad izstāstu kādam par to, ko vēlos, tad vēlmes nepiepildās vai ar laiku tā vairs nav taisnība. Es ceru, ka ar šo ierakstu notiks tāpat - tās domas pazudīs no manas apziņas, izbalos un izplēnēs gaisos kā nebijušas un vairs nebūs sāpīgas. Skatīšos acīs citai patiesībai un no sirds smiešos par savām šībrīža bēdām. Kaut nu tā būtu!

Rainis: "Katrai mūsu dzīves parādībai pašā pamatā tagad ir sāpes, bet nākotnē būs prieks."  Es ceru, ka viņam ir taisnība. "Nesūdzies! - Tava atmiņa ir bagātāka nekā tava klēts, - tava sirds ir dziļāka nekā tava aka." Un viņš man vienmēr liek mazliet sakaunēties par sevi un savām domām.

Tidlībums

Jāraksta biežāk. Tas ir fakts.

Dzīve iet uz augšu. Man ir jauns teiciens: "Nu neko, ja neveicas mīlestībā, veiksies kārtīs." Un es gribu lasīt Roaldu Dālu.
Vakar biju RV1Ģ žetonu vakarā. Tāds piedzīvojums! Visas emocijas nāca atkal ārā. Pietika vien noskatīties filmiņas. Mums taču bija viss tas pats - tie paši skolas gaiteņi, tās pašas rindas, tie paši skolotāji un skapīši. Palika nedaudz žēļ, ka skolā biju tik kautrīga, tik bailīga un centos būt "pareiza" - lielu daļu jautrības palaidu garām. Lai gan baleta dejošana skolas gaiteņos arī skaitās. Skola, ak šī gaismas pils! Es joprojām esmu lepna par "pirmās" absolvēšanu. ^^
Bija nedaudz jocīgi, ka žetonu saņēmēji šķita tādi mazi, jauni. Es atceros, ka pati jutos ļoti liela, dodoties pēc žetona. Gandrīz pieaugusi, bet vakar sapratu, ka toreiz tas bija tālu no patiesības. Studējot es esmu nākusi pie atziņas, ka Latvija ir maza, un dzīve arīdzen nav tik liela. 12. klasē šķita, ka pavērsies vaļā durvis un es iesoļošu plašajā pasaulē. Vajadzētu, starp citu, izveidot pulciņu, kas iemācītu meitenēm staigāt pārliecinoši ar augstpapēžu kurpēm. Viss slēpjas stājā! Taisnu muguru, krūtis uz priekšu un tad jau viss būs bumbās (kā saka daži mani draugi)! Arī puišiem vajadzētu patrenēties iztaisnot plecus un neslāt pēc žetona kā uz mežu pēc sēnēm. Lūk tā!
Pagājšnedēļ pirmo reizi mūžā snovoju un bija dikti forši! :) Zilumu man nebija - paldies baletam un citām dejām, kas man uzkačājušas līdzsvaru.

Un kas notika ar spēļu vakara ideju? (es zinu, ka trūkst mana entuziasma, bet es neesmu tik enerģiska, piedodiet!). Es gribu spēlēt riču raču un ēst kūkas!

Par visu un neko jeb dzīves svinēšana.

Jūs taču zināt cepumiņus, kuriem dots vārds Svetlana? Garšīgākie cepumi, kas ļauj uz pāris minūtēm saprast, ko nozīmē debesis. Mmmm. Tie ir tie cepumi, kuriem pamatā ir cepums, pa virsu mežonīgi daudz iebiezinātā piena un tas viss vēl pārklāts ar šokolādes glazūru.
Vakar bija Jauno Fiziķu Skolas 1.nodarbība - pasākums, kuru laikā skolēni no visiem Latvijas nostūriem sabrauc klausīties lekcijas par fiziku, zinātni, veikt laboratorijas darbus un pauzēs pieēsties cepumus. Es dežurēju garderobē un kā parasti ir tik interesanti pavērot cilvēkus, papļāpāt ar viņiem un pasmieties. IR forši. Piemēram, ar kādu pasniedzēju, kurš diemžēl steidzas jau pasākuma laikā projām, bet interesējas, cik skolēnu saradušies un par citām nebūtiskām lietām. Vai arī, kad kāds cits fizikas skolotājs klāsta savām kolēģēm, ka nekad nebija domājis par to, kāpēc vienādojumā ir mīnusa zīme. Vienkārši to pieņēmis par pašsaprotamu. Bet tagad priecājas par izskaidrojumu. Tik maz laimei vajag! Kādā brīdī mēģinājām pierunāt 12.klasniekus ceturtdien atnākt uz spēļu vakaru. Bet viņi bija baigi kautrīgi. Taču viņu draugs gan tāds mazais koķetētājs negribēja dot garderobes numuriņu pirms es to uzminēju - par to viņš man atnesa cepumus. Jauki.
***
Tagad man ir divi jauni zābaku pāri un matu taisnošanas panna. :D Es mīlu šo dzīvi.
***
Tikko mamma šausminādamās stāvēja pie milzīgas brāļa netīro zeķu kaudzes. Šausminādamās ne tāpēc, ka viņas nav mazgātas vairākas nedēļas (varbūt pat mēnešus), bet gan tāpēc, ka starp apmēram 30 zeķēm nevar atrast nevienu saderīgu pāri.
Tikko mamma paziņoja, ka turpmāk pirks tikai viena veida zeķes, jo citādi ir 4 dažādi strīpainas zeķes, bet nevienai nav pāra.
***
Mums tagad ceturtdienās ir Ķīmijas dienas. Vispirms no 9.00 līdz 11.30 notiek lekcijas Ķīmijas fakultātē, bet pēc tam no 14.30 līdz 16.10 - laboratorijas Bioloģijas fakultātē. Laboratorijas ir ļoti jauka padarīšana - tā atmosfēra jau vien ir redzēšanas vērta - visi ierodas baltos ķitelīšos jau tā gaišajā telpā. Viss ir ļoti tīrs, dezinficēts. Spožas lampas. Kopā telpā ir apmēram pieci vai seši laboratorijas galdi, kam var pieiet no divām pusēm - katrā pusē ir divas darba vietas. Man tik ļoti patīk tās visas ķīmiķu lietiņas - mēģenes, piltuves, pipetes, pudelītes, stikla lāpstiņas. Man patīk uzvilkt aizsargbrilles. Man patīk mazgāt traukus ar dīvainajām birstītēm un Skaidru. Tik fascinējoši. Un man tagad ir balts ķitelītis. Es saprotu Zanes sajūsmu par tiem.
***
Taču starp abām Ķīmijām ir 3 stundu pauze. Mēs iedibinājām tradīciju iet uz Virtuļiem. Tā kā tieši ceturtdien bija vārda diena Donatiem, tad twitterī pazibēja ziņa, ka katrs sveicējs tiks pacienāts. Mēs ar Ieviņu uzlocījām origami lilijas un pretī dabūjām virtuļus ar glazūras uzrakstu "Paldies!" Man tā vieta ļoti patīk. Jau reiz par to stāstīju. :)
***
Katru dienu notiek tādi mazie jaukie atgadījumi - piemēram piezvana opis, vai nakts vidū pienāk apsveikums, vai sanāk spontāna ciemos iešana pie kursa biedra, bezjēdzīgas, bet smieklīgas sarunas, muļķīgi izaicinājumi. Es parasti nespēju to visu atminēties, bet par tiem brīžiem esmu laimīga. Reizēm viens samids var izmainīt visu dienu. :) Tik jāprot būt atvērtam.

Izmisīgi meklēju balto šokolādi ar zilonīti - kāds nav redzējis?

Fire!

Es gribu dauzīties un darīt visādas muļķības. Gribu iemīlēties. Gribu smieties un vārtīties pa zemi. Gribu, lai pienāk pavasaris, bet lai arī šajā ziemā ir jauki. Tik ļoti gribu gribu gribu gribu!! Skriet! Lauzties cauri pūlim ar smaidu sejā, runāt pārveidotās balsīs un dziedāt muļķīgas dziesmas! Vēlos, lai katra diena ir arvien spilgtāka, enerģiskāka, jautrāka un krāsaināka! Šai dzīvei taču IR jābūt interesantai!

 Jāliek vien ir pirmie soļi!

Ak, ja tik man būtu audekls un otas! Tik zaļu visu izkrāsotu. 

Jutu, ka vajag.

Šodien esmu nomodā tikai četras stundas, bet nu jau atkal jāiet gulēt. Savu organismu nedrīkst pārāk čakarēt.

Vakar bija Valentīndienas balle. Man nepatīk Valentīndienas, bet nu tur ir savi iemesli. Balle bija normāla. Vārds "normāls" pilnībā atbilst, jo nu nebija ne baigi labi, ka varētu dejot no prieka, un nebija arī tik slikti - cilvēki beigās tomēr saradās un deju zāle bija pietiekami pilna. Pēc mana organizatoriskā skata sākums ballei bija briesmīgs. Pirmo pusstundu es sēdēju SP telpā un šuvu kleitu (bet par to vēlāk), man bija bail iet ārā. Taču kaut kad jau bija jāiet. Sapucējos, nolakoju nagus, uzkrāsoju lūpas un devos ar Ievu iegriezt ballīti. Cilvēku bija tik maz! Droši vien visi kaut kur vēl iestiprinājās, bet nu skumīgi. Pirmais secinājums - balle jāsāk vēlāk, tāpāt arī pasākums jāatklāj bišku vēlāk. Deju zāle bija pilnīgi tukša, karaokes telpā arī maz ļaužu. Daudzi stāv gaiteņos un kavē laiku sarunās. Atkal gribas patverties SP telpā. Bet tur sēž daži ne-orgi un komentē situāciju. Jā, nu  ir taisnība, ko viņi saka, bet, kad to pasaka skaļi un ar savu unikālo attieksmi, drebulis pārskrien un gribas aizbēgt, gribas iet mājās. Vienā brīdī pat pierunāju Ievu nākt līdzi uz veikalu plkst.23.00 pēc siera. Veikals bija slēgts. Taču ceļā pavadītais laiks pietiekami ļāva savākties. Kad atgriezāmies, cilvēku jau bija daudz vairāk (par laimi!). Ballīte varēja turpināties. Turpinājums bija ok. Atsvēra sākuma daļu. Taču man šķiet, ka tam visam vajadzēja būt intīmākam, ne tik aukstam pasākumam. Trūka mīļuma tajā visā, pareizās noskaņas (tātad otrais secinājums - pasākuma organizēšanas laikā jāpiedomā par atmosfēru). Savā ziņā tas ietilpa manos pienākumos, jo biju galvenais dekorators. Vainīga. Atzīstu savas kļūdas. Taču nevajadzēja balli tās stīvuma dēļ, bet gan ballīti. Varbūt tāpēc būtu derējušas arī citas telpas - mīlīgākas nekā fakultātes milzīgās bezpersoniskās sienas. Fakultātē var rīkot balles.

Pēc balles šķita, ka visi palīgi pazuduši, bet par laimi nāca talkā daži nesaistīti cilvēki. 100. auditorija (kas ir milzīga telpa - lielākā fakultātē) tika piekrāmēta ātri. Es liku krēslus. Konveijers. Nebija ļoti smagi, taču man liekas, ka kļūdījos, atsakot palīdzību. Šobrīd vēders pīkst par pārstaipīšanos. Eh.. Esmu vārga sieviete.

Pēc balles viss ir kārtībā - vienīgi SP telpā ir palicis baigais haoss. Un aparatūru savāks tikai pirmdien, un jāatdod projektors pirmdienas rītā atpakaļ. Vēl viens secinājums - nākamajā ballē es gribu čakarēties ar tehniku (mikrafoniem, karaoki, tumbām, prožektoriem un stuff), lai saprastu, kā tas viss darbojas - dekorēšanas iemaņas man ir pietiekami krutas (wasn't me).

Tagad par Valentīndienas balli kā ballīti. Ak - es taču izklaidējos! Dejoju, griezos un pīkstēju, kad mani gribēja mest sniegā un īgņojos. Tik daudz reižu man pārmeta, ka izskatos neapmierināta. Tādā ziņā man nepatīk, ka nevaru noslēpt savas sajūtas, jo seja visu pasaka priekšā.

Man bija īsa kleita. Bet visiem patika. Par to man prieks, ka kaut kāda gaumes kripata manī vēl ir. Es satiku Zani un biju laimīga. Turklāt, Tev, Zane - brīnišķīgi izskatījās manas kurpes. Man arī ar viņām nav viegli - sevišķi dejojot. Vienreiz tika uzdots jautājums, vai neesmu iedzērusi, jo šķietu nestabila. Bet primkārt tas bija dejas laikā, otrkārt - partneris nejuta, cik lielus soļus es varu atļauties likt.

Man gribējās šeit visādas lietas sarakstīt par puišiem, koķetēšanu, cilvēkiem, bet jūtu, ka nav īstā vieta - tas lai paliek meiteņu sarunām. Pēc novākšanās, ballīti turpinājām kojās ar rīsiem saceptiem ar olu. Tagad arī varētu ko tādu pagatavot, jo gribas ēst. Taču jāiet gulēt. Man uztaisīja tik brīnišķīgu galvas masāžiņu, murr. Mājās braucu ap 10.30 no rīta, nakti negulējusi. Cilvēki grūstīja un stumdīja autobusā. Kad atnācu mājās, iekritu gultā un aizmigu. Ārā bija gaišs, kad aizmigu, bet, kad pamodos - tumšs. Mana diena sākās pusastoņos vakarā. Tagad varu teikt, ka, ja vakardien bija ļoti gara, tad šodiena ir īsa īsa.

Esmu laimīga, ka viss ir beidzies. Tagad prātā būs tikai mācības, Retro balle un Fizmatdienas.

Speciāli Laurai. Norvēģija.

Čau, čabulīši! Čau, Laura!
Nu jā, es biju Norvēģijā. :) Un veiksmīgi arī tiku no turienes prom. Tad nu tā. Ir tā, ka man ir šausmīgi maz laika - katru dienu tagad cenšos aiziet gulēt pirms pusnakts. Bet tomēr apsolos šim ierakstam uztaisīt second try. 
Pēc stundas sāksies nedēļa, kad es neēdīšu visādus mēslus t.i. saldumus, baltmaizi, čipsus, picas, majonēzi un stuff. :D Man ir bišku bail.
Taču tagad es eju čučēt. Lai nebūtu galīgi ieraksts pa tukšo, ievietošu pagājušā gada fizikas bakalaura darbu tēmas par godu Lauriņai.

1. Daudzsieniņu oglekļa nanocaurulīšu dispersitātes izpēte polimēru nanokompozītiem.
2. Nanostruktūru fizikālo īpašību raksturošana ar skenējošas zondes mikroskopu
3. Caurlidošanas relaksācijas mehānismi atomu koherentas ierosmes modeļos .
4. Neinvazīvas optiskās metodes izstrāde rekapilarizācijas kinētikas izpētei 5. Augšup-pārveidotā luminiscence ar erbija un iterbija joniem aktivētā NaLaF4 materiālā.
6. Temperatūras ietekme uz ķīmiski sakārtotiem polāriem nanoapgabaliem relaksoru tipa svina magnija niobātā.
7. Indandiona atvasinājumu fotoelektriskās īpašības plānās kārtiņās 8Kristalizācijas pētīšana izmantojot molekulārās dinamikas aprēķinus 9. Pildītas gumijas mīkstināšanās pie cikliskas slogošanas
10. Paramagnētiskās zondes oksifluorīdu stiklu un stikla keramiku pētījumiem 
11. Kustības magnētiskajā laukā reģistrācija un digitālā apstrāde 
12. Ilggadīgo sugu biomasas enerģijas nesēju efektivitātes fizikālie kritēriji un to aprēķināšana baltalkšņu (Alnus incana) audzēm 
13. Ietērpto stāvokļu interference Na atomu vienlaicīgā mijiedarbībā ar diviem koherentiem lāzeru impulsiem
14. Litija dzelzs fosfāta un tā plāno kārtiņu fizikālās un elektroķīmiskās īpašības 
15. Čohraļska kristālu audzēšanas procesa dinamiska matemātiskā modeļa izstrāde un pielietošana procesa regulēšanai
16. Kviešu melnplaukas operatīvas diagnostikas spektroskopiskas metodes izstrāde
17. Azobenzolu savienojumu fotoizomerizācijas procesi plānās kārtiņās.
18. Dubultzvaigznes HD202851 spektroskopiska analīze
19. Bilirubīna un melanīna sadalījuma noteikšana ādā ar multispektrālās attēlošanas metodi
20. Niobijs zvaigžņu spektros
21 Elektrovadoša šķidruma fāzu virsmas dinamikas elektromagnētiskajā laukā modelēšana
22.Silīcija dioksīda nanodaļiņas kā askorbīnskābes nesēji.
23. Termo-magneto osmozes eksperiments un tā automatizācija
24. Nanodaļiņas magnētiskā momenta laika korelācijas funkcijas aprēķins ar Brauna dinamikas metodi  
25. No laika atkarīgo ietērpto atomu stāvokļu dinamiskās interferences modelēšana  26. Nanodaļiņu optiskā koncentrēšana  
27. RbCs molekulas elektroniskā pamatstāvokļa augstas izšķirtspējas spektroskopija.

Nu kā? :) 
 

Jīīīhāā!

Šo brīdi es tik ilgi gaidīju! Brīdi, kad varēšu uzrakstīt, ka beidzot, beidzot veiksmīgi nokārtoju sesijuuu! Es varētu visu pasauli apskaut. Uff! Man atkal ir dzīve.

Cik daudz tomēr vajag laimei. Žēl.

Es Gribu Kļūt.

Tik sen neesmu rakstījusi. Neesmu gan pat īsti pārliecināta, ka kādu interesē mani egoisma pilnie murmulējumi. Bet tad nu tā. Brīnumaina kārtā esmu nolikusi visus eksāmenus - man palicis tikai viens laboratorijas darbs, kas jāpieveic. Taču sapratusi esmu vienu - citīgi jāmācās, jārukā visu cauru semestri, lai sesiju būtu vieglāk pārdzīvot. Loborus kā nekā varēju jau pirms Jaunā gada nodot un aizstāvēt. Ak vai. (Dziļa, vainīga nopūta).
Sesija pati par sevi lika daudz ko pārdomāt un izvērtēt - visu pēdējo četru mēnešu dzīvi paņemt priekšā un pateikt sev: "Nē! Šitā tas vairs nevar turpināties!" Jākoncentrējas, jākoncentrējas, jākoncentrējas. Turklāt nekad. nekad nedrīkst pieļaut, ka kāds nosaka Tavus dzīves ceļus, Tevi iespaido, izdara Tavas izvēles. Tas nestrādā, ja vēlas skaisti nodzīvot dzīvi. Vienīgais, kas atliek - izvēlēties.
Es izvēlos būt es pati. Mani ļoti iedvesmoja Lauras teiktais viens teikums: "Dare to be different!" Paldies, Tev, Lauriņ!
Šeit vēl pieminēšo vien to, ka ļoti priecājos, kad Jūs, meitenes, ierakstāt kaut ko savos blogos, twitterī, komentāros. Rodas sajūta, ka vēl tepat vien esat, vēljoprojām veidojat svarīgu manas dzīves daļu.
***
Tagad ne tik ļoti nopietni.
Piektdien atkal ar Ievu pabijām Vecrīgā. Mēs vienkārši ļoti jauki pavadījām laiku. Sākām ar McDonaldu. Naudas nebija, taču iet uz klubiem arī kaut kā vēl nekārojās. Tā arī nosēdējām tur divas stundas, vērojot cilvēkus, kas mūsu acu priekšā nospēlēja miljons attiecību modeļus, situācijas - gandrīz kā kino. Tieši, kad gribējām jau doties, pie mūsu galdiņa apsēdās kāds viegli iereibis puisis un sāka mums stāstīt savu dzīves stāstu. Skumīgi īstenībā. Labprāt, būtu viņu satikusi skaidrā. Taču diemžēl nevar īsti cerēt, ka cilvēki ar Tevi sāks vienkārši tā sarunāties, ja būs skaidri kā stikliņš.
***
Pirmo reizi mūžā sanāca tā, ka puisis piekantējas klāt, jo esmu lodējusi. Plus brīdī, kad liec rubika kubu vēl piebilst: "Tā ir kā mūzika manām acīm - meitene, kas liek rubika kubu!" Khem. Un ja vēl šim pasaka, ka būtu interesanti kādreiz uzprogrammēt kādu spēlīti, uz ko viņš atbild ar "Preci mani! Preci mani!", paliek pavisam dīvaini. Bet nu cilvēki ir dažādi un man patīk, ja mani sauc par Zanīti. ^^
Galvenais ir īstajā brīdī pazust. :)
***
Vēl kaut kas?
Jā!
Es atklāju to, ka drīz latvieši varēs kļūt par astronautiem, jo kosmosā palaists mākslīgais pavadonis "Venta 1" (mans opis arī piedalījies šī projekta realizēšanā, cik saprotu, un es ar to ļoti lepjos - taču zinātnes lauciņš Latvijā ir neliels, tajā viegli iekļūt un pazīt zinātniekus), kas nozīmē, ka man ir maziņa cerība piepildīt senu bērnības lielo sapni. Viss kas ir nepieciešams - grāds dabaszinātnēs, vismaz trīs gadu pieredze šajā jomā, laba veselība, angļu, vācu un vēlams arī labas krievu valodas zināšanas. Pirmos divus un pēdējo punktu realizēt ir diezgan viegli, bet veselība gan ir sāpīgs jautājums. Redze, redze - lūk, kas man trūkst! Un arī mugura jāsalabo. To izdarīt būs miljons reižu grūtāk - taču piedāvājums šķiet gana vilinošs, ne?
***

Vēl Es tikai ļoti, lūdzu, dārgās meitenes, esiet sievišķīgas - tā ir briesmīgi laba īpašība, ar kuru var principā izcīnīt visas cīņas, esmu pēdējā laikā iepazinusies ar daudzām meitenēm, kuras par sevi nedomā un cīnās ar gudrību, zināšanām - taču tas ir daudz reižu grūtāk nekā, ja pievieno nelielu devu sievišķības un smalkuma. Ticiet man! To saka arī vīrieši.

Life Could Be A Dream

Vesela mūžība pagājusi. Un vēl tikpat liela mūžība priekšā.

Esmu nokārtojusi pāris eksāmenu un pāris laboratorijas darbu. Ar katru sesijas nedēļu tomēr sanāk arvien vairāk piespiesties, lai kaut ko darītu. Vismaz savām krīzēm esmu tikusi pāri. Jo Dzīve taču ir skaista!
Vecrīgā ir tāda brīnišķīga vieta kā SKĀbene. Vienu vakaru, kad galīgi vairs nespēju piespiesties darīt jebko saistītu ar mācībām, sataisījos un izgāju pastaigā ar kursabiedru. Un viņš piedāvāja opciju apmeklēt šo kafejnīcu. Paņēmām sev katrs pa tējas krūzei un iekārtojāmies ērtajos dīvānos, un spēlējām šahu. Satriecoša atmosfēra, satriecoši pavadīts laiks.

Bet vienu gan esmu secinājusi – nākamajā dienā pēc ballītes darbaspējas tiecas uz nulli, un ne jau tāpēc, ka būtu pārmērīgi dzerts, bet gan tāpēc, ka ir pārāk maz gulēts. Skumīgi.

Un vēl, ja es šo nedēļu izturēšu, tad nopirkšu sev balto šokolādi ar lazdu riekstiem – to ar zilonīti – un apēdīšu viena pati. Man ir pilnīgi vienalga par to, ka Ziemassvētki vēl mazliet sēž uz gurniem, šito es būšu pelnījusi.

Piektdien biju aizgājusi nopeldēties OSC. Tik jauki! Uzreiz prieks atgriezās, un atkal vecā, labā patiesība, ka cilvēkam, veicot fizisku treniņu, izdalās endorfīns, kas tiek saukts arī par prieka hormonu, un uzlabojas pašsajūta. Pēc ilgiem laikiem manas smadzenes nenomocīja nejēdzīgas domas, bet gan tikai viena doma – es nopeldēšu vēl mazdrusciņ! Hei neesmu nemaz tik sliktā formā, kaut arī apmēram pusgadu esmu tikvien kā  sēdējusi lekcijās, SP sēdēs un pie datora. Laimīga par to vien! Plus pie fiziskas piepūles cilvēks uzņem vairāk skābekli, kas nozīmē, ka arī smadzenēm tiek sava daļa – tad ir vieglāk koncentrēties un domāt loģiski.

Bet nevajag pēc peldēšanās ballēties. Nu nevajag. Taču es tagad zinu, kas ir BārsPrieks un Ezītis Miglā, un Greenwood, un Piens.

Skan: The Weepies – Hard to please (jauka dziesmiņa – miers un harmonija)

Opā – pēc stundas sāksies teātra nodarbība! 7.februārī būs teātra izrāde tai pašai „Avārijai” – Laipni aicināti! Ilgums tikai 45 min – c’mon tas nav daudz!

Man nav pat īsti nemaz, ko teikt, jo visu laiku kaut kas notiek. Pārāk daudz, lai rakstītu savā muļķīgajā emuārā (brīnišķīgs vārds! Pasakiet to desmit reizes pēc kārtas: „emuārs, emuārs, emuārs, emuārs, EMUārs, emUĀRS, emuāāārs, emuārs, emuārs, EMUĀRS!” Ja nepietiek, tad vēl savas reizes divdesmit. To vajag darīt skaļi un vēlams sabiedriskā vietā.)
Kāds vēlas ar mani iedzert kādu kafijas tasi „Coffee inn” vai apēst dažus virtuļus? Dodiet ziņu! Centīšos izkārtot laiku. Labprāt spēlēšu arī biljardu. Un, lūdzu, lūdzu, pastāsties par vēl kādu jauku kafejnīciņu, vietiņu, kur jauki pavadīt laiku, iegrimstot sarunās, ēdienu smaržās, apmainīties skatieniem un vienkārši baudīt brīdi šeit un tagad!

Mazliet vainīga

Tagad rakstu šeit tik tāpēc, lai atpūstos no mācībām. Slikti guļu, maz guļu. Šodien noliku vienu eksāmenu. Jauki. Bet es negribu rakstīt par sesiju, par mācībām.
Es tik ļoti gribētu tagad atrasties kaut kur dienvidos, kur ir silts un spīd saulīte. Nupat atcerējos, cik ieintriģēta biju pagājšgad rudenī, kad sapņoju kļūt par dabas pētnieku, kas skraidelē pa džungļiem, meklējot milzu taureņus un bēgot no melnām, melnām pantērām. Ak kāds dabas vilinājums! (:
Bet īstenībā neko citu tagad nemaz nevar sev un citiem teikt: MĀCIES, MĀCIES, MĀCIES, MĀCIES!!

Best wishes from the cutest girl! Ha! (:

Un šīs ir tik awesomīgas zeķubikses! Wanna them. (un šodien iznāca jaunā pretty little liars sērija - mm). Ļaujiet man būt sievišķīgai, ļaujiet man būt dumjai!