trešdiena, 2012. gada 22. februāris

Maza vientulība


Labrīt!
Atbilstoši virsrakstam es tiešām tā šobrīd izjūtu pasauli. Gan lekcijās, gan pauzēs, gan kora mēģinājumos, gan pieturās un visur kur citur es jūtos mazliet vientuļa. Draugi un labi cilvēki, kas nāk pretīm ir tiešām daudz (un brīžiem liekas, ka tikai tādi), tomēr uzmanos un nespēju būt pilnībā brīva un pārliecināta, ka viss būs labi un es varu līdz galam uzticēties. Ja nu kādam varu, tad viņi gandrīz nekad nav blakus. Un daži no tiem vispār tā arī pasaka, ka ar mani līdz nākamajai otrdienai nerunās.
Tomēr tuvāk un vairāk ticu tam, ka it's just a state of mind, kam gandrīz nav nekādas darīšanas ar citiem cilvēkiem.
Bet pamazām iegūstu laiku darīt savas lietas. Vingroju jogu, rakstu, lasu (daudz lasu), ēdu visādus neierastus ēdienus. 
Šī brīža The Tēja ir Jasmīnu ar medu, bet The Ēdiens ir visādi dārzeņi, kas sajaukti kopā + tējkarote krējuma.
Vēl es pētu smukas bildītes un sapņoju par lietām, ko gribētu sev uzšūt vai iegādāt. Vienīgi brīdī, kad eju mini-šopingā (ar domu sliktākajā gadījumā nopirkt sev auskarus), atjēdzos grāmatveikalā, rokoties pa nocenotajām grāmatām un atrodot arī The Grāmatu (nākamo dienu plānā ir iet uz grāmatu antikvariātiem dārgumu medībās - wanna join?).

Tik daudz nejēdzīgas informācijas. Pēc zvaigznītēm ielikšu kaut ko vērtīgāku.
***
Tāds man vakar likās koris:
"(...) tik padomā kā skan krāsas. Bet taču saka, ka melodija ir krāsaina ar uzsvariem un līgām. Taču es zinu tikai to pelēko noti, kas skan vakaros, kad ir koris, bet nogurums rāpjas pār muguru un lien uz augšu, bet pleci gumst uz leju un krāsas tiek aizskalotas, kā ūdens, kas bēg no eļļas. Tad gan ir pelēcība iegūlusi diriģenta bālajā sejā, gan mūzikā un neļauj tembriem ar skaņām vairs spēlēties."