Cik viss beigu galā ir pārpasaulīgs!
Domā, ka ir kāda nozīme
vienam cilvēkam. Diviem cilvēkam vienam pret otru maz ir kāda nozīme, ja mēs
blakus liekam attiecības starp dzīvību un nāvi?
Tad atkrīt jebkādas šaubas par
to, ka būtu grūti ar kaut vienu no dzīvajiem savienoties, jo kopīgs ir teju
viss, kopīgi pēdas skar zemi, kopīgi ieelpo gaisu, kopīgi asinis rit vēnās. Mēs
visi esam savienoti, mēs esam pie zemes, caur mūsu kājām stiepjas gravitācijas
pinekļi, un mēs netiekam projām no tā, kas mēs esam. Mēs esam savienoti arī ar
mirušajiem, kas zem zemes guļ. Bet viņi nejūt. Tikai mēs staigājam, jūtam, kā
zeme pieskaras pēdām. Kā zeme runā ar mums dažādās valodās. Citreiz tā ir rasa
vasaras rītā, citreiz tas ir sniegs, citreiz tas ir jūras ūdens, kas apkļaujas
ap potītēm. Bet mēs aizspiežam savas pēdu ausis, noliekam mūsu attiecībām starpā zoles, asfaltus un ejam, izliekoties, ka neko nesaprotam. Mēs tiecamies zaudēt
šo savienību ar pasauli, savienību ar citiem cilvēkiem.
Un tad atkal ir grūti
tuvoties. Mēs vairs neatceramies, kā tas ir, kad min vienu un to pašu zemi, kad klausās
otra ķermeņa valodā pat šķietami nepieskaroties. Tikai caur zemi. Mēs negribam
dalīties ar savām sāpēm, saviem talantiem, domām un sapņiem, bet mēs vēl arvien
gribam, lai mums pieskaras. Pieskāriens ir saruna, kas atklāj daudz vairāk kā
jebkurš vārds.
Pasaule, runā ar mums! Stāsti savus stāstus, kad mēs noaujam
kājas, brizdami pļavā! Savieno mūs ar tiem, kurus vēl nepazīstam, savieno ar
tiem, ar kuriem vēl jāiepazīstas!