ceturtdiena, 2013. gada 2. maijs

Valoda


Cik viss beigu galā ir pārpasaulīgs! 
Domā, ka ir kāda nozīme vienam cilvēkam. Diviem cilvēkam vienam pret otru maz ir kāda nozīme, ja mēs blakus liekam attiecības starp dzīvību un nāvi? 
Tad atkrīt jebkādas šaubas par to, ka būtu grūti ar kaut vienu no dzīvajiem savienoties, jo kopīgs ir teju viss, kopīgi pēdas skar zemi, kopīgi ieelpo gaisu, kopīgi asinis rit vēnās. Mēs visi esam savienoti, mēs esam pie zemes, caur mūsu kājām stiepjas gravitācijas pinekļi, un mēs netiekam projām no tā, kas mēs esam. Mēs esam savienoti arī ar mirušajiem, kas zem zemes guļ. Bet viņi nejūt. Tikai mēs staigājam, jūtam, kā zeme pieskaras pēdām. Kā zeme runā ar mums dažādās valodās. Citreiz tā ir rasa vasaras rītā, citreiz tas ir sniegs, citreiz tas ir jūras ūdens, kas apkļaujas ap potītēm. Bet mēs aizspiežam savas pēdu ausis, noliekam mūsu attiecībām starpā zoles, asfaltus un ejam, izliekoties, ka neko nesaprotam. Mēs tiecamies zaudēt šo savienību ar pasauli, savienību ar citiem cilvēkiem. 
Un tad atkal ir grūti tuvoties. Mēs vairs neatceramies, kā tas ir, kad min vienu un to pašu zemi, kad klausās otra ķermeņa valodā pat šķietami nepieskaroties. Tikai caur zemi. Mēs negribam dalīties ar savām sāpēm, saviem talantiem, domām un sapņiem, bet mēs vēl arvien gribam, lai mums pieskaras. Pieskāriens ir saruna, kas atklāj daudz vairāk kā jebkurš vārds. 
Pasaule, runā ar mums! Stāsti savus stāstus, kad mēs noaujam kājas, brizdami pļavā! Savieno mūs ar tiem, kurus vēl nepazīstam, savieno ar tiem, ar kuriem vēl jāiepazīstas!