Šodien strādāju par sargsuni papa dzīvoklī. Es pat īsti nezinu, kādas ir manas funkcijas, jo esmu vienīgajā tīrajā istabā prom no veselas kaudzes meistaru (jaunu meistaru). Ja viņi kaut ko sastrādās es tāpat to neredzēšu, jo istabas durvis ir ciet.
Šodien pārmāc kaut kādas klusas skumjas. Vai tas ir tāpēc, ka neizdodas sastap, kādu, no kura nevajadzēja aiziet? Vai varbūt mazas šausmas par fizmatu iesvētību bildēm, kurās cilvēki izskatās tik pazemoti un nožēlojami? Mani māc šaubas, vai vispār gribu tajā visā piedalīties. Varbūt kaut kā varēšu izvairīties... hmmm.. Bet kā tad citādi es vēl iepazīšos ar saviem kursa biedriem? Pagaidām statistika rāda, ka matemātiķus kā pirmo prioritāti izvēlējušies 6 cilvēki. Esmu viena no viņiem. Konkursu izturējuši 10 cilvēki. Domāju, ka uz mani tas neattiecas, jo 12.klasē nepiedalījos olimpiādēs.
Nedaudz biedējoši ir arī atskārst, ka cilvēkam, kurš tik ļoti tīk, iespējams nav vecāku. Ko man par to domāt? Aizmirst? Tāpat jau nekas nesanāks..
Bet vienu gan es esmu iemācījusies - cilvēku nevar vērtēt pēc viņa izskata, paradumiem vai runas veida. Var, protams, pamēģināt tā darīt, taču tās ir tikai sīkas detaļas, kas ir ārēji un domāts materiālistiem un egoistiem. Mums pārējiem jāmeklē dziļāk - jāieklausās vārdos, jāieskatās acīs un jāsajūt caur pieskārienu. Lai atrastu pērli, jāpaļaujās uz savu intuīciju, - tā var būt gaisīga un netverama. Tas tāpēc, ka cilvēki nekad neizstāsta visu, sevišķi savas lielākās sāpes un kaislības. Sevis atmaskošana var būt nežēlīga un iznīcinoša.
No mēneša, ko es sev apsolīju, pagājušas 2 dienas. Esmu nepacietīga. Ir tāda sajūta, ka pagājušas 2 nedēļas. Ar ko īsināt laiku? Hmm.. Uz šo es atbildi zinu! Man ir jāzīmē, jāšuj un jādara visādi rokdarbiņi. Tur vismaz varēšu savus sapnīšus iepīt iekšā un piedevām vēl pasmaidīt, ja kaut kas arī iznāks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru