Vakar naktī centos neklepot, bet bija tieši četras reizes (turklāt vienas stundas laikā), kad laidu vaļā savas taures. Vija savējās arī neturēja ciet un sāka čīkstēt, ka viņai neļauju visu nakti gulēt, miegam jau tā atvēlētas tik maz stundu. Es sajutos dikti vainīga. Bet ko gan es varu darīt, ka man grauž tā, ka asaras sprāgst laukā un ribas līdz ar pārējo mugurkaulu sāp. Aizsmacis: "Piedod!"
No rīta Vijai skanēja modinātājs ar miljons atkārtojumiem. Man bijā tā ītsti vienalga - tāpat miegs pārlieku drudžanis, sāpīgs un karsts. Mamma ienāca istabā uz pirkstgaliem: "Vija, izslēdz taču ārā un ļauj Zanei pagulēt!" Uz ko skan atbilde: "Bet viņa visu nakti trokšņoja ar savu klepu." Aizsmacis, kluss, aizvainots: "Es klepoju tikai četreiz..." Mamma sašutusi: "Bet viņa taču ir slima!"
***
Tieši tik brīnišķīgi sākās mana diena. Ar nepacietību gaidīju, kad zvanīs mans modinātājs pulksten astoņos. Biju tik laimīga, ka beidzot varēju brīvi klepot, kad un cik bieži pati vēlos. Vienīgi nedaudz traucēja tas, ka istabas durvis vaļā un mamma visas manas izklaides dzird. Cerēju, ka viņa ies uz darbu. Neaizgāja. Protams, pateica, ka nekur nedrīkstu iet, jo, ja nomiršu, mācībām tāpat nebūs nekādas jēgas. Viņa piezvanīja dakterim. A es tikmēr sataisījos, nomazgājos un svaiga kā gurķīts biju gatava doties. Sarunājām, ka es iešu tikai uz puslekciju. Es to saucu par neizšķirtu.
Uz skolu es braucu ātrāk, jo bija paredzēta aģitācija rītdienas vēlēšanām, kura tāpat nedaudz izgāzās, jo abas ar Ieviņu, slimas bez gala, tik lēnīgi locījām papīra lilijas, ka masāžu - galveno reklāmas ideju pat necēlām gaisā.
Bet es nemaz nenožēloju, ka kūlos tik tālu uz Zeļļiem, jo, pirmkārt, gultā jūtos kā dārzenis, kas vaid un kam sāp mugura. Otrkārt, tāpēc, ka SP telpā bija tik daudz cilvēku un es uzņēmu noderīgu informāciju. Lai gan tajā laikā es vēl biju pilnīgi pārliecināta, ka man izrakstīs antibjotikas un šitāda triekšanās var novest pie gultas režīma slimnīcā. Jo vismaz vēl vakar manās plaušās bija dīvainas gaisa plūsmas, "tieši tādas kā Vijai, kad viņai bija plaušu karsonis". Puslekciju es sēdēju, man reiba galva, nāca klepus, solabiedri nudien uzvedās kā mazi bērni. Varbūt man izlikās vai arī viņi pieslēdzās manai slimības dulluma pakāpei, bet nu riktīgi āksti. Viens gan - biju tik nomocījusies, ka prātā varēju paturēt tikai vienu domu - atvasināšanu. Citreiz manā galvā lido tūkstošiem ideju, kas aizvedu tālēs zilajās no lekcijas. Ko mēs no tā secinām?
Šoreiz brīnumainā kārtā nebija ielikta pauze mat.analīzes vidū un sanāca, ka es ļoti uzkrītoši pametu telpu. Ai, nu lai. Metos uz pieturu. Biju izrēķinājusi, ka ar saviem 80 sant. aizbraukšu līdz ārstam (kas ir praktiski pie manām mājām) ar diviem mikriņiem. Es, protams, iekāpu 21 autobusā, kas it kā ved uz centru, bet ar pārāk lielu loku. Pie stacijas apjēdzu, ka nepietiks laika. Skatos pa logu - pieturā stāv trolejbuss. Labi, plāns tāds - pie cirka lecu ārā un mudīgi dodos uz transportu. Bet, paga! Ieraugu starp cilvēkiem kūņojamiem milzīgu, pūkainu tomātu. Ko pie ..? Iešu tāpat garām. Apskatīšu tuvāk.Protams, kad nokļuvu pieturā, trolejbuss tieši aizbrauca, bet mans tomāts. Mans mazais, lielais, mīlīgais tomāts - IZGAISIS! Sasodīts! Pazudis. Zemē iekritis, vai? Nekur neredzu. Bet te es skatos - kaut kas apaļš, tikai oranžs! Vai tik nebūs tomāta draugs apelsīns. Eju tuvāk. Ar nepacietību gaidu mūsu iepazīšanos.. Bet izrādās, ka tā ir tikai lauku piena piekabe (esat taču viņas redzējušas - tā starp citu bija dzeltena). Bezgala vīlusies un nelaimīga izlēmu iet kājām, mani pamudināja tā darīt arī aizdomīgā, tumsnīgā vīrieša stāvs, kas bija tērpts Rīgas Satiksmes jakā. Es viņam savu e-talonu nerādītu pat, ja man tāds būtu, kur nu vēl brauktu vienā trolejbusā.
Es nokavēju tikai četras minūtes - manam telefonam nepareizs laiks. Pie ārsta nebiju bijusi gadus. Nezināju, kas jādara, bet daktere rūpīgi izklaušināja. Uzdeva nejēdzīgus jautājumus un palaida mājās. Es vēl pajautāju beigās: "Vai tas ir viss?" Viņa smejoties man prasīja: "Vai tad tu gibēji, lai es antibjotikas izrakstu??" Kluss, melīgs "nē" un tad "Paldies! Visu labu!"
Nu, doh! Es, protams, gaidīju ļaunāko! Šitā es slimojusi vēl nebiju nekad. Bet mana teorija ir tāda, ka pie ārsta ierados, kad smagākais jau pāri un īstenībā es pati ar visu tieku galā. Un vispār, jā, mājās aizgāju palēkdamās, jo šoreiz vinnēju! Mamma kārtējo reizi pārāk uztraucās - man pat nav gultas režīms!!
Tas nekas, ka atskrēju mājās, iekritu gultā nespēkā un reibonī. Tas nekas, ka vēl nupat vārtījos pa zemi klepus lēkmē, kamēr hokejists no galda spēles vāka skatījās uz mani ar pavērtu muti. Šito es vēl pievarēšu! Ja runa ir par mani pašu - man ļoti nepatīk zaudēt! Es esmu cīnītāja!!
***
Velciet cepures un cimdus!