piektdiena, 2010. gada 26. novembris

Dullie.

Es vakarnakt tik ļoti gribēju aiziet ātrāk gulēt, bet sākās skaipā saruna ar kaudzi cilvēkiem par Ziemassvētku balles plakātu. Mums ir tradīcija to rīkot pirmkursniekiem. Sasparojāmies un pievienojām datoriķu pirmkursniekus mūsu komandai. Tagad ir tik daudz darbīgu cilvēku, ka man pat sāk šķist, ka neesmu īsti nepieciešama. Dīvaini. Bet nu tik un tā gulēt aizgāju tikai divos.
Būtu, iespējams, izgulējusies, bet no rīta sāka gaudot sirēnas. Lai gan šis maigais modinātājs mani tik ļoti nenokaitināja kā mamma, kas iemetās istabā: "Zane, kāpēc tās sirēnas skan? KAS mums jādara??" Ak jel, mam, it kā es to zinātu. Pateicu, ka radio mēdz paziņot. Viņa, protams, ieslēdza datoru un līdz galam izjauca manu laisko snauduļošanu.
Visu laiku ceļā uz skolu šķita, ka šī nav patiesi laba diena. It kā ar kreiso kāju būtu izkāpusi no gultas vai vispār nebūtu no tās tikusi ārā. Sūtīju lekcijās zīmīti Ievai, ka man pielipis viņas vakardienas īgnums, bet pauzītē izskanēja apgalvojums, ka es taču nemaz neizskatos nelaimīga. Un patiešām! Atjēdzos, ka, kaut jūtos draņķīgi, lūpu kaktiņi ir uz augšu un es visu laiku smejos. Ideāli!
Otrā lekcijas pusē kopistiski ar Alisi sapņojām par itāļu matemātiķi Džuzepi Peāno, kam ir tieši tik piemērots vārds, lai viņam piederētu maza, mīlīga picērija, kurā būtu rūtaini galdauti, spēlētu akardeonu un vijoles un skanētu šī dziesma:

Pēc testu izpildīšanas mehānikā tā arī palikām kojās. Pēc pastaigas pa apsnigušo parku ar termosiem sekoja ļoti, ļoti kārtīgs ēdiens - divas pannas ar makaroniem, kas sacepti ar olu un sieru - tas viss uz pieciem cilvēkiem. Kāds minēja, ka makaroni bija 1kg, bet olas - 10! Bet mums ar Alisi nepietika, tāpēc atnesām no veikala vēl kasti saldējuma un šokolādi, ko četratā notiesājām. Piektais atteicās - mīkstais.
Taču vēders vēl tagad sāp. Tik daudz nebiju ēdusi pa visu iepriekšējo nedēļu kopā. Bet ko? Ja dod ēdienu bez maksas, tad jāēd. :)
Un atkal jau es runāju par ēdienu.
Tikko ienāca prātā Amerika, kur pirms kādiem 13 gadiem mēs dzīvojāmies. Mums virtuvē uz galda vienmēr stāvēja tāda ļoti liela caurspīdīga plastmasas cepumu kārba, kas bija pērtiķīša formā, un cepumiņi arī bija kā pērtiķīši. Un vēl tur bija zemeņu auzu putra, kas garšoja briesmīgi salīdzinājumā ar Latvijas parasto. Plus vēl bija arī milzīgas sauso brokastu kastes (bija arī, starp citu, tādas maziņas, vienas reizes Kellog's paciņas), no kurām mēs ar māsu taisījām mājas Barbijām, jo to mums bija daudz. Amerikā 7 vai 8 latu vietā viņas maksāja tikvien kā 3 dollārus. Matel turklāt. Mazas meitenes laime pilnīga.
Man tik ļoti gribas kaut kur aizceļot. Vienalga kur, ka tik ārpus Latvijas. Ai!

sestdiena, 2010. gada 20. novembris

"I'm not sorry, it's human nature." Labākais, ko šodien esmu dzirdējusi. 

Pie šī video mēs modeļu skolā defilējām. Mhm - atmiņas. Madonna skaitījās kā ideālas sievietes paraugs - tādām mums bija jākļūst. Vai es kļuvu? Man šķiet, ka sevi pārlieku ierobežoju. Pārāk daudz domāju.

Šodien biju "Alfā". Visur tik daudz skaistu drēbju. Žēl tikai, ka man nav naudas - tad visu nopirktu. Turpmāk laikam taupīšu naudu un neēdīšu, un iešu uz skolu kājām. Cik tur bija? Stunda piecpadsmit? Vismaz man tiks neliels fitnesiņš. :)

No rīta atsāku jogas vingrošanu. Atjēdzos, cik iesīkstējusi esmu palikusi. Man sāpēja! :D

Man ir pilna gulta ar drēbēm. Un vispār secināju, ka man ir pārlieku daudz svārku un kleitu. Man trūkst bikšu. Ziemā es taču galīgi nosalšu. Nu varbūt par pirmo ietaupīto naudu nopirkšu džinsus - labākajā gadījumā tas būs pēc divām nedēļām. Lūdzu, lūdzu, lai vismaz to laiciņu vēl ārā būtu silts!

Pēc divām nedēļām tad arī sāksies intensīva Ziemassvētku gaidīšana. Jau tagad veikalu skatlogos var manīt lampiņas un sašļukušas eglītes. Skumīgi skatīties. Un arī nepareizi šķiet - vēl nav pareizās sajūtas. Nav sniega. Lai gan tvītos, draugos un citur parādās sapņaini stāsti par piparkūkām un mandarīniem. Es gan tomēr uzskatu, ka nav īstais brīdis. Varbūt ir pienācis laiks gatavot dāvanas un balles, bet tajā brīdī tikai piedzimst svētku sajūta. Ne jau no lētiem rotājumiem un kartona piparkūkām. Man vienkārši Ziemassvētki ir mīļākie svētki - ar visām dziesmām, smaidiem, kam īsti nav vajadzīgs iemesls, spīdumu acīs un dāsnumu. Īstais laiks, kad iemīlēties. Piedošanas laiks. Brīdis, kad siltums un gaišums tiek vērtēts visaugstāk, arī tas, kas sirdī mājo.

Es tik ļoti gribu ceļot. Bet ai, ai, slinkum, laid mani vaļāāāāāāāāāāāāāā! Āaaaa! Ļauj man beidzot darīt miljons lietu!

Ar cieņu un gaišumu!
Jūsu Santehniķe.

P.S. Dodos labot veļasmašīnu. Un nokrāsot auskarus.

piektdiena, 2010. gada 19. novembris

Mīlestība.

Pēteris Donavs:
"Mūsdienu cilvēki nedzīvo savā dvēselē, taču runā par mīlestību, par dvēseļu radniecību. Puisim patīk meitene, un viņš to uzskata par radniecīgu dvēseli. Kādēļ? Tādēļ, ka viņa tam dāvāja kaut ko labu, sniedza tam skaistas jūtas. Arī veikalnieks saviem pircējiem sniedz maizi, bet viņš nav tiem radniecīga dvēsele. Kas gan ir labāks par maizi, taču to, kas jums maizi sniedz, nevar saukt par jums radniecīgu dvēseli. Jūs varat saukt par radniecīgu dvēseli tikai to, kas jūsu dēļ ir gatavs uzupurēties jebkuros dzīves apstākļos." 

otrdiena, 2010. gada 9. novembris

Kliedziens tukšumā.

Es gribu mājās deju zāli!

Un man tik ļoti pietrūkst literatūra - visus darbus es lasīju un darīju ar tādu atdevi un izjūtu! Kā gan lai fizikas teorijai tā pieķeros?!

Es gribu, lai pasaule ir skaista! Es esmu iemīlējusies egļu biezokņos - to sūnu, skuju zaļā krāsa šķiet tik mīksta un samtaina, ka gribas tai pieskarties, pieglausties un aizmirsties. Es mīlu brīdi pirms tumsas, kad šķiet debesis pēdējo reizi vēl iemirdzas, vēl saule triec pretī savu spožāko staru, jūrā putas iegailējas viskošākajā baltumā, bet ēnu garums sasniedz savu tālāko robežu. Pasaulei pārslīd tumsa un mēness uzsmaida savu pirmo kautrīgo smaidu. Zvaigznes piemiedz ar aci.

otrdiena, 2010. gada 2. novembris

Pažēloties

Vakar naktī centos neklepot, bet bija tieši četras reizes (turklāt vienas stundas laikā), kad laidu vaļā savas taures. Vija savējās arī neturēja ciet un sāka čīkstēt, ka viņai neļauju visu nakti gulēt, miegam jau tā atvēlētas tik maz stundu. Es sajutos dikti vainīga. Bet ko gan es varu darīt, ka man grauž tā, ka asaras sprāgst laukā un ribas līdz ar pārējo mugurkaulu sāp. Aizsmacis: "Piedod!"
No rīta Vijai skanēja modinātājs ar miljons atkārtojumiem. Man bijā tā ītsti vienalga - tāpat miegs pārlieku drudžanis, sāpīgs un karsts. Mamma ienāca istabā uz pirkstgaliem: "Vija, izslēdz taču ārā un ļauj Zanei pagulēt!" Uz ko skan atbilde: "Bet viņa visu nakti trokšņoja ar savu klepu." Aizsmacis, kluss, aizvainots: "Es klepoju tikai četreiz..." Mamma sašutusi: "Bet viņa taču ir slima!"
***
Tieši tik brīnišķīgi sākās mana diena. Ar nepacietību gaidīju, kad zvanīs mans modinātājs pulksten astoņos. Biju tik laimīga, ka beidzot varēju brīvi klepot, kad un cik bieži pati vēlos. Vienīgi nedaudz traucēja tas, ka istabas durvis vaļā un mamma visas manas izklaides dzird. Cerēju, ka viņa ies uz darbu. Neaizgāja. Protams, pateica, ka nekur nedrīkstu iet, jo, ja nomiršu, mācībām tāpat nebūs nekādas jēgas. Viņa piezvanīja dakterim. A es tikmēr sataisījos, nomazgājos un svaiga kā gurķīts biju gatava doties. Sarunājām, ka es iešu tikai uz puslekciju. Es to saucu par neizšķirtu.
Uz skolu es braucu ātrāk, jo bija paredzēta aģitācija rītdienas vēlēšanām, kura tāpat nedaudz izgāzās, jo abas ar Ieviņu, slimas bez gala, tik lēnīgi locījām papīra lilijas, ka masāžu - galveno reklāmas ideju pat necēlām gaisā.

Bet es nemaz nenožēloju, ka kūlos tik tālu uz Zeļļiem, jo, pirmkārt, gultā jūtos kā dārzenis, kas vaid un kam sāp mugura. Otrkārt, tāpēc, ka SP telpā bija tik daudz cilvēku un es uzņēmu noderīgu informāciju. Lai gan tajā laikā es vēl biju pilnīgi pārliecināta, ka man izrakstīs antibjotikas un šitāda triekšanās var novest pie gultas režīma slimnīcā. Jo vismaz vēl vakar manās plaušās bija dīvainas gaisa plūsmas, "tieši tādas kā Vijai, kad viņai bija plaušu karsonis". Puslekciju es sēdēju, man reiba galva, nāca klepus, solabiedri nudien uzvedās kā mazi bērni. Varbūt man izlikās vai arī viņi pieslēdzās manai slimības dulluma pakāpei, bet nu riktīgi āksti. Viens gan - biju tik nomocījusies, ka prātā varēju paturēt tikai vienu domu - atvasināšanu. Citreiz manā galvā lido tūkstošiem ideju, kas aizvedu tālēs zilajās no lekcijas. Ko mēs no tā secinām?

Šoreiz brīnumainā kārtā nebija ielikta pauze mat.analīzes vidū un sanāca, ka es ļoti uzkrītoši pametu telpu. Ai, nu lai. Metos uz pieturu. Biju izrēķinājusi, ka ar saviem 80 sant. aizbraukšu līdz ārstam (kas ir praktiski pie manām mājām) ar diviem mikriņiem. Es, protams, iekāpu 21 autobusā, kas it kā ved uz centru, bet ar pārāk lielu loku. Pie stacijas apjēdzu, ka nepietiks laika. Skatos pa logu - pieturā stāv trolejbuss. Labi, plāns tāds - pie cirka lecu ārā un mudīgi dodos uz transportu. Bet, paga! Ieraugu starp cilvēkiem kūņojamiem milzīgu, pūkainu tomātu. Ko pie ..? Iešu tāpat garām. Apskatīšu tuvāk.Protams, kad nokļuvu pieturā, trolejbuss tieši aizbrauca, bet mans tomāts. Mans mazais, lielais, mīlīgais tomāts - IZGAISIS! Sasodīts! Pazudis. Zemē iekritis, vai? Nekur neredzu.  Bet te es skatos - kaut kas apaļš, tikai oranžs! Vai tik nebūs tomāta draugs apelsīns. Eju tuvāk. Ar nepacietību gaidu mūsu iepazīšanos.. Bet izrādās, ka tā ir tikai lauku piena piekabe (esat taču viņas redzējušas - tā starp citu bija dzeltena). Bezgala vīlusies un nelaimīga izlēmu iet kājām, mani pamudināja tā darīt arī aizdomīgā, tumsnīgā vīrieša stāvs, kas bija tērpts Rīgas Satiksmes jakā. Es viņam savu e-talonu nerādītu pat, ja man tāds būtu, kur nu vēl brauktu vienā trolejbusā.
Es nokavēju tikai četras minūtes - manam telefonam nepareizs laiks. Pie ārsta nebiju bijusi gadus. Nezināju, kas jādara, bet daktere rūpīgi izklaušināja. Uzdeva nejēdzīgus jautājumus un palaida mājās. Es vēl pajautāju beigās: "Vai tas ir viss?" Viņa smejoties man prasīja: "Vai tad tu gibēji, lai es antibjotikas izrakstu??" Kluss, melīgs "nē" un tad "Paldies! Visu labu!"
Nu, doh! Es, protams, gaidīju ļaunāko! Šitā es slimojusi vēl nebiju nekad. Bet mana teorija ir tāda, ka pie ārsta ierados, kad smagākais jau pāri un īstenībā es pati ar visu tieku galā. Un vispār, jā, mājās aizgāju palēkdamās, jo šoreiz vinnēju! Mamma kārtējo reizi pārāk uztraucās - man pat nav gultas režīms!!
Tas nekas, ka atskrēju mājās, iekritu gultā nespēkā un reibonī. Tas nekas, ka vēl nupat vārtījos pa zemi klepus lēkmē, kamēr hokejists no galda spēles vāka skatījās uz mani ar pavērtu muti. Šito es vēl pievarēšu! Ja runa ir par mani pašu - man ļoti nepatīk zaudēt! Es esmu cīnītāja!!
***
Velciet cepures un cimdus!