piektdiena, 2013. gada 2. augusts

details.

Šodien parunāsim par sīkumiem, kas iespiežas atmiņā. Pēdējā nedēļa:

*Motociklists brauc pāri krustojumam un piebremzē. Aizmugurē braucošais zilais busiņš, čīkstot bremzēm, ieskrien pakaļā. Motociklistam viss ir kārtībā. Tāds jauks onkulītis ar baltu bārdu noaugušu pazodi kaut ko kliedz virsū busiņa šoferim, kurš visticamāk neko nedzird, jo logi ir ciet. Vispārējs šoks un izbīlis, bet tas arī viss. Onkulītis noāķē nost moča pakaļgalu no bampera un ir gatavs doties tālāk. Vēl tikai jāpiemin franču pāris, kas savā skaistajā valodā nervozi sarunājas. Iespējams, šo vasaras brīvdienu lielākais notikums.

*Vēl arvien mani uzskata par mazu. Pieņemšu kā komplimentu, kad daktere pēc zāļu devas man paziņo: "mūc projām!".

*Bet ar mani vēl runā sakarīgi. Kādam vecam kungam poliklīnikas reģistratūrā tiek skaidrota procesijā, kur jāiet, kam jāmaksā, kur jāmaksā. Tā kā vīrietim ir slikta dzirde, viss tiek atkārtots skaļāk pa visu zāli. Un tā balss ir tieši tāda, kā ar maziem bērniem runājot. Neviļus nāk prātā nupat lasīt uzsāktais Roterdamas Erasma "Muļķības slavinājums" -
"Vārdu sakot, neviens no mirstīgajiem to nevarētu panest, ja es [Muļķība] atkal izpalīdzīgi nepiesteigtos, iežēlodamās par tik daudz likstām, un ja es, līdzīgi dzejnieku dieviem, kas mēdz ar kādu pārvērtību sniegt palīdzību briesmu brīdī, neatgrieztu atkal bērnībāā, cik vien ilgi iespējams, tos, kas jau tuvu kapa malai. Tādēļ nav nevietā, ja ļaudis paraduši saukt vecumu par otro bērnību."
*Garām brauc spīdīga zaļa mašīna, palēlina gaitu, logi ir līdz pusei vaļā un ir dzirdama Gipsy Kings melodija. Paskatos virsū un briļļains šoferis skatās pretī un smaida. Mājās apskatījos, kas par dziesmu - ironiski - Baila me - Dejo man!

*Kavēju kora mēģinājumu, skrienu pa Vecrīgas kluso ieliņu, kur tikai čalis tādā laiskā gaitā iet pa priekšu un dzied. No sirds dzird. Un man ir aizdomas, ka mani nav pamanījis. Bet sagribas dziedāt līdzi - tāpat - no sirds. Līksme tai ieliņā.

ceturtdiena, 2013. gada 1. augusts

Mūžīgi izslāpušie vasaras naktīs

No spēļu zāles izstreipuļo īsa auguma vīrietis, pamet atpakaļ skatu uz mani un aiztenterē pāri ielai, iekāpj zelta krāsas mašīnā un ir prom. Kaut kur dvēseles dziļumos vienmēr kāds kliedz. Ne man. Viņam. Viņai arī - nāk pretī un nopūšas. Vienmēr gribas kaut ko vairāk, skaistāk, patiesāk, vēl. VĒL! Un neapslāpējami.


Ain't no comin' back

Rit pēdējās dienas. Pēdējās nedēļas. Pēdējie divi mēneši.
Iekāpju tramvajā un man priekšā jau ir kolēģis, šogad diplomētais maģistrs fizikā. Pēc saviem neveiklajiem mēģinājumiem uzturēt sarunu, izprašņājot viņu par vasaru un skriešanas sportu, nolemju šoreiz pārbaudīt savā gudrajā telefonā epastu un turpināt lasīt grāmatu, kad saprotu, ka nav tik pieklājīgi. Un es nepadodos pēc pirmajiem mēģinājumiem. Uzdodu jautājumus par konferenci un sarunas pulss ir uztaustīts. Līdz brīdim, kad arī man tiek uzdots jautājums - dokumentus maģistrantūrā jau iesniedzi?
Saminstinos "jā..". Sīkāk nepaskaidroju un runājam par pasniedzējiem. Par Auziņu, Kaščējevu un acīm paskrien garām pēdējie trīs gadi. Vai tas ir viss? Punkts? Un basta?

Garie, tukšie gaiteņi, krēsla, drēgnums, pelēkās grīdas un baltās durvis. Laboratorija ir pašā gaiteņa galā. Uz durvīm izlasu projekta vadītāja vārdu. Ieeju iekšā un no priekštelpas pagriežos pa kreisi un ieeju lielā telpā, kas sadalīta ar starpsienu divās - vienā stāv dažādas mērierīces, tālākajā salikti krietnu gadu gājumu pieredzējuši krēsli un darba galdi. Viens kolēģis jau ir priekšā. Uzreiz prasu, vai viņam būs ko man šodien iedot. E sāk domāt, apjautājas vai rīt un nākamnedēļ arī būšu. Domā, domā un darbs rokā. Vēl pajokojas, ka man vajadzētu vasarā atpūsties. Un tomēr, labi, ka studenti nāk strādāt. Tā vajagot.

Beidzot arī man tiek demonstrēts uz tāfeles kā pie lielākiem spriegumiem mūsu matricu paraugiem rodas caursite un kā ir uztaustīts veids, kā šo efektu samazināt. Tad arī man tiek dots uzdevums šo jauno veidu izpētīt. Publikāciju arī vēl varētu no tā uzrakstīt.. (O, jā! Izklausās neticami un kaut kur gaisā uzmostas entuziasms, spēcīgi purinu galvu un smaidu. Jā, jā, es saprotu un es visu izmērīšu un izpētīšu - beidzot, beeidzot man šeit ir ko darīt!).

Un vēl kā bonusu man piešķir pašai savu darba galdu. (Likumsakarīgi, ka visi, kas tur ir sēdējuši pie manis, institūtu pametuši, labākas dzīves meklējumu vārdā - un arī es tā. Divi mēneši.)

Nokāpju uz tīrtelpām. Smagās durvis aiz manis aizcērtas ar vieglu tarkšķi. Tīrtelpā jūtos ērtāk kā virtuvē. Uzmetu savu balto ķiteli, noņemu visus gredzenus un izklāju salvetes uz visām virsmām. Iestatu svarus, izdaru aprēķinus, izvēlos tīru pudelīti un labākās lāpstiņas vielas pārnešanai. Manas lāpstiņas. Zinu, ka vielai šoreiz itin labi var izmantot platākās, jo viņa smaga un pa gaisu neputēs. Iesveru vielu ar 0,1 mg precizitāti un domās uzsitu sev pa plecu. Un varbūt šī ir pēdējā reize. Kad te ņemos ar lāpstiņām un mēru tādas sīkas vienības. Skumji.

Ar teju vai mīlestību


I Sulfer when you Argon.