sestdiena, 2010. gada 30. oktobris

The day.

Vakar bija satriecoša diena. Jau no paša rīta, kad mani pamodināja Ievas zvans, bija skaidrs, ka vējš pūtīs uz citu pusi. Piecēlos no gultas, izstaipījos un devos uz vannasistabu. Kad samiegojusies ieraudzīju savu seju spogulī, man palika bail. Pavisam nomākta, ar iepriekšējās dienas tušu uz acīm, lēnīga, maigi sakot - briesmīga. Piespiest sevi pasmaidīt man vēl neizdevās. Visas manas kustības bija divreiz lēnākas nekā parasti. Saņēmos un neuzvilku papēžkurpes, bet gan kedas. Pēc Jāņa vārdiem, kļuvu par īstu studentu.
Es nokavēju pusi no pirmās lekcijas. Otrajā pusē man lika iet pie tāfeles un rakstīt formulas vektoriem. Un kā jums šķiet, vai es pēc iepriekšējās dienas vēl biju spējīga domāt par formulām? Ne!
Nu neko - vismaz uzjautrināju savus kursa biedrus. Par laimi, pēc tam uzdevumi bija ļoti viegli. Otrā lekcijā bija kontroldarbs. Es domāju, ka nebūs labi. Visu saputrojos.  Bet, ai! Nu lai!
Pēc lekcijām ar Ievu un Kasparu gājām uz kino. Kājām no Zeļļiem. Mēs ākstījāmies un muļķojāmies. Uztvērām pilsētu kā šķērsli. Vēlāmies, kūleņojām, līdām, ķiķinot skrējām cauri satiksmei, līdz tomēr nonācām dzīvi kino. Kaspars atteicās nākt līdzi, jo viņam "patiešām gribējās gleznot". Taču mēs pirms Socialā tīkla devāmies nopirkt lētāku ēdienu pārtikas nodaļā. Kā jau sievietes, nespējām izlemt, ko ņemt. Pēc dzimšanas dienas šokolādēm, konfektēm un kūkām neko saldu vairs nevēlējāmies. Laimīgā loze krita uz siera salātiem, lavašu un kefīru. Ņam!
Filma bija superīgā, siera salātu bija par daudz, lavašs bija dīvains, bet kefīrs - mmm! Esmu kefīra fanāts.
Pēc kino tomēr nopirkām dažas konfektes - viņām salikti pavisam dīvaini nosaukumi, piemēram, saldie bērniņi, skābie galvaskausi, kolas knupīšī etc. Tad apskatījām jauno McCafe, kur cenas ir pārāk augstas mūsu studentu plānajiem maciņiem. Kā arī beidzot izpildījām norunu, uzkāpt uz Galerijas Rīga jumta. Tas veikals ir gigantisks - septiņi stāvi! Skats, kas paveras uz Rīgu, ir brīnišķīgs, tomēr ir nedaudz tūristiska sajūta. Atpakaļ braucām sēžot uz eskalatoriem. Iesaku izmēģināt pakāpienus. Ērti.
Lejā, pie ieejas mūs gaidīja Jānis, pie kura gājām ciemos. Viņš  dzīvo mazā, jaukā vienistabas dzīvoklītī. Dzērām tēju, klausījāmies labu mūziku (es apbrīnoju viņa gaumi) un runājām par šo gan to. Tas nekas, ka man nav "dievišķās dzirksts" fizikā, mani uzskati tika apgriezti kājām gaisā, šī viesošanās noteikti bija ļoti vērtīga un pamācoša. Mājās gājām kopā ar Ievu. Kā parasti smējāmies - tapa neliels dienas apkopojums.
Mājās mani sagaidīja Vija. Viņa mani apsveica dzimšanas dienā ar satriecoši skaistu  dāvanu. Paldies viņai! Vienīgi mamma iesaucās: "Kur tu biji? Viss ož!" Mēs konstatējām, ka manām drēbēm ir dīvaina mitra, puvuša koka smaka. Tad arī nācās piekrist mammai, ka dzīvoklis, kurā es cimojos, atradās senā, iespējams mitrā mājā, kur kāpņu telpā valdīja tieši tāda pati smaka kā manās drēbēs. Šodien visu cītīgi mazgāju, veicu nelielu revidēšanu savā skapī un mēģinu atrast savu "dievišķo dzirksti". Cerams, ka pa brīvdienām to pagūšu izdarīt.

svētdiena, 2010. gada 24. oktobris

Life is something to do when you can't get to sleep. ~Fran Lebowitz

Es nupat konstatēju, ka esmu palikusi tik šausmīgi neaktīva. Droši vien jau tik ļoti, ka visi mani ir aizmirsuši vai vismaz domā, ka esmu savā kaktā sapuvusi vai nosmakusi fizikas grāmatu kaudzēs.
Ā, bet nekā nebija!
Jau ilgāku laiku eju savā bloga kontā un gribu spiest uz pogas "jauna ziņa", bet nav ne jausmas, par ko rakstīt - no vienas puses mana dzīve šķiet tik nevērtīga, nedaudz neveiksmīga, no otras - pārāk sarežģīta, lai mēģinātu to vēl atstāstīt.
Kad man prasa: "kā iet pa dzīvi?", es vienmēr ļoti godīgi atbildu, ka labi, jo esmu pārlaimīga, ja kāds par mani painteresējas.
Īstenībā iet nedaudz jautrāk kā vienkārši "labi". Šonakt es nosapņoju, ka mana māja sabrūk. Iepriekšējā naktī bija pārlieku auksti - murgoju, ka kursabiedri par mani saderēja, vai es izturēšu līdz rītam. No rīta tā vien gribējās kādam pasūdzēties, ka māsa bija paņēmusi manu otro segu.
Lekcijās vēl joprojām man iet kā pa miglu - nespēju lāgā koncentrēties. Vienīgais uzlabojums - es vairs neķiķinu visu laiku. Vienīgi šonedēļ nosmējos mehānikā sarkana. Mēs ar Lāsmu abas muļķojāmies, tad pēkšņi viņa parāda uz manu zilo jaku un prasa: "mums gadījumā nav vienādas jakas?" Es skatos un, jā, tiešām ir! Sākām abas smieties, jo man tā jaka jau divus gadus un es viņu tik bieži nēsāju, bet mēs to atklājam tikai tagad. Lāsma to vēl Ievai pačukst. Nevaram beigt smieties. Profesors apklust, paskatās uz mums. prasa: "Kas tur tik smieklīgs?" Emīls Veide (savā jaukajā balsī, smaidot) viņam atbild: 'Viņām vienādas jakas." Profesors samulst, nomurmina, ka nevarēs šo problēmu atrisināt, mēģina turpināt lekciju. Mēs nosarkušas savukārt mēģinām apklust.Pēc tam vēl es ik pa brīdim noraustos.
Saprotu, ka nav tik smieklīgi, bet tajā brīdī.. Ha! Starp citu, fakultātē tik bieži gaisā zib fiziķu jociņi, ka man pat cieņā jānoliec galva un jānodomā: "Bāc, viņi ir tik gudri!"
Šeit visi ir ļoti izdarīgi cilvēki. Cits par citu ģeniālāki. Daudz puišu. Nebūtu nekādas vainas, ja vien visas filmas, ko viņi iesaka noskatīties, nebūtu spriedzes, trilleri vai šausmenes, labākajā gadījumā dokumentālās. Nekādas romantikas - tagad tik ļoti gribas kaut ko sievišķīgu, muļķīgi salkanu, kādu filmu, pie kuras var nopūsties, apraudāties vai izdvest "aaaw!"
Lai arī, cik dīvaini nebūtu, šobrīd man vislabāk patīk datori. Tos es vienīgos saprotu. Runājot par mehāniku un matemātikām, jāsāk atkal pieminēt ķīniešus - tikpat nesaprotami.
Mums fakultātē bija potenciālo biedru seminārs, kurā piedalījās visi, kas gribētu būt Studentu padomē. Viss bija dikti jauki. Gaisā jutu taustāmas idejas. Fizmati rīko tik daudz pasākumu, ka prieks, piemēram, 5.novembrī ir Retro balle, tad vēl ziemā uz ledus Daugavā liek ziņu pārējiem cilvēkiem. Es nevaru vien sagaidīt!
***
Laikam tomēr jāiet čučēt. Brālis tikko prasīja, vai es nevaru paņemt televizoru uz savu istabu, jo kāds skolā izstāstīja spoku stāstu un sabiedēja nabadziņu. Droši vien kaut kādi mošķi lien laukā no ekrāna, brr. Bail pat domāt, pati sevi arī nobiedēšu. Kārlis aizgāja pie mammas. Tā kā pie ļaunā televizora šonakt neviena nebūs. Kaķi arī nelaidīšu laukā no istabas.
Jauku Svētdienu! Atcerieties, ka dzīve jāmīl, jo tā ir vienīgais, kas mums patiesi dots un ko mēs varam paši pārvaldīt un veidot!

svētdiena, 2010. gada 10. oktobris

Mana dzīve ir kā bulvāris ar skaistiem namiem.

Es esmu neinteresanta.

Es šodien nonācu pie secinājuma, ka īstenībā nekam vēl neesmu gatava. Man ir tik ļoti bail kļūdīties un tāpēc es kļūdos visu laiku. Man ir daudz diezgan feinu ideju (zinu, ka skan egoistiski), taču es kautrējos un nesadūšojos viņas īstenot. Es gribu būt bišķiņ drosmīgāka. Es gribu, lai mani tik ļoti nesatrauktu apkārtējo vertējums, jo tā taču ir mana dzīve un es ar viņu varu darīt visu, ko vēlos! Vai ne tā? Ja es gribu iesaukties, es to varu darīt pilnā rīklē! Kaut es spētu sevi iedrošināt!

Mana pagājusī nedēļa:
  • iesvētības;
  • Laura atnāca ciemos uz lekciju;
  • kora pirts;
  • stopēšana uz Siguldu zelta rudens meklējumos ar četriem kursabiedriem;
  • kursabiedra paziņas ballīte, kur dress code ir pretējā dzimuma apģērbs;
  • nogulēta datorlekcija blakus kabinetam uz ērtā FMF dīvāniņa;
  • negaidīta torte, kas negaidīti "iekrīt" manās rokās;
  • iesēšanās nepareizā autobusā, maldīšanās un iešana pa garākajiem ceļiem - divreiz;
  • Supernetto meklējumi Centrālajā tirgū, jo tieši tur Snickers melnajā šokolādē maksā 0,18 Ls. Ja bulciņas nebūtu nokritušas, tad šokolādi nekad nebūtu atradušas;
  • Tektonikas dejošana pie radio 101, kad aiz loga sēdēja pandas ("Instrumenti");
  • brauciens Reval Hotel Latvia liftā virs Rīgas jumtiem - sajūsma atpazīstot ielas, Dienvidu tiltu un jauno Galeriju, kas drizumā atvērsies Dzirnavu ielā;
  • Iemācījos skaitīt līdz 12 franču valodā.
Ja tā paskatās, tad nemaz dīkā neesmu stāvējusi. Brīnišķīgi! Esmu ar sevi apmierināta. Ja nepieciešams, tad par katru punktu varu izplūst detaļās tikai gan citā ierakstā.

otrdiena, 2010. gada 5. oktobris

Je m' appelle Zane. (Že mapel Zane)

Laikam nebūtu godīgi, ja es stāstītu, cik tieši es esmu nogurusi, jo pati vien esmu vainojama savās problēmās. Un tomēr katru dienu jūtos kā desmitkārtīgi mazgāta lupata, kas rīvēta, berzēta un izgriezta tagad karājas vējā uz veļas auklas, pakļaujoties katrai sīkākajai brāzmiņai.
Man ir piemetusies arīdzan migrēna un es baidos, ka tas ir no aukstuma. Man nav pat kārtīgas arā jakas, bet salst nežēlīgi. Bet vismaz tā kā esmu pieņēmusies nedaudz, tad jau kādam tauciņam vajadzētu mani sasildīt. :)
Šobrīd vislielākais jautājums ir: "KĀPĒC?" Taču esmu nokaitināta līdz baltkvēlei, ja kāds to uzdod man.
Mani kursabiedri vēljoprojām man nav apnikuši, pasniedzēji tāpat, vienīgi jūtu, ka zūd kontakts ar svarīgiem cilvēkiem, kā Liene piezīmēja, es pati izvairos painteresēties, kas notiek. Lai arī, cik smagi tas neizklausītos, tā ir taisnība. Skumīgi. Es negribu aizbildināties, taču dienas plāni ir pārpildīti un man kaut kā neceļas roka zvanīt dienas vidū un teikt:"Hei! Tiekamies pēc desmit minūtēm centrā uz pusstundu!" Negribu būt pārlieku uzbāzīga. Taču tagad saprotu, ka tas neizklausās nemaz tik ļoti uzmācīgi, bet gan pat forši. :) Jāsaņem sevi rokās! Apsolos turpmāk būt spontāna! :)


Vēl man ir viena maza vēlmīte: iemīlēties! Ai, cik meitenīgi!