Es jūtu, ka esmu no tiem cilvēkiem, kas gatavs atdot sevi citiem. Man ir svarīgi, lai apkārtējie jūtas labi, un tikai tad esmu apmierināta ar sevi. Jā, man ir grūta dzīve, bet es kaut kā tieku galā. Vismaz varu tēlot altruisti un piedevām vēl parūpēties par citu cilvēku labumu. Man ļoti sāp nesaskaņas, jo es esmu augusi nesaskaņās. Esmu bērnībā piedzīvojusi skaļus strīdus. Tāpēc vēl tagad dusmīga sejas izteiksme manī izsauc sāpīgu trīcēšanu. Steidzos cilvēkus nomierināt. Nezinu, vai man sanāk, bet vismaz neviens man nesaka neko ļaunu, nelamājas. Ja pateiktu, man šķiet, ka es sāktu raudāt. Es neuzdrīkstos slikti izskatīties, jo neglītam cilvēkam ir vieglāk pārmest. No tā, ko mēs apbrīnojam vai kas it kā ir augstākstāvošs, vai nu aizejam, mulsdami apkaklē, vai arī priecīgi darām, ko viņš liek. Latvijā tas gan slikti strādā, JO cilvēki nejūt cits citu, viņi neuzticas cits citam. Labs izskats, viņiem šķiet, neslēpj arī labu iekšieni.
Es tā viļos apkārtējos cilvēkos. Skolā nebija svarīgi, ka tu esi ambiciozs un nedaudz iedomīgs. Mazā cilvēkdvēsele var iziet skolas gaiteņos neaizsargāta, nebruņojusies ar iedomību, neaizskaramību un nicinājumi, taču pienāk skolas beigas. Skolotāji, kuriem esi uzticējies jau divpadsmit gadus, jo viņi veduši cauri pat galīgi neizprotamām lietām, murskuļiem, risinājuši tavas problēmas, reizēm visu pateikuši priekšā, tagad paliek ostā un māj ardievas, kuģim, kurā sasēdušies nākamie studenti, darbaļaudis – tie paši apjukušie skolnieciņi, kam nav ne jausmas, kurp kuģis aizvedīs, kurā ostā piestās, un vai vispār tas pārcietīs vētras, aisbergus, zemūdens klintis un milzu kalmārus. Un kurš gan skaidri var pateikt, ka nav jābīstas no mītiskajām sirēnām, kas piektdienas naktīs tik vilinoši skatās caur pudeles stiklu, un Gorgona medūzas. JA kāds tās reiz piesaucis, kur gan ir garantija, ka pēc diviem gadu tūkstošiem tās atkal neizcels savas galvas no jūras putām un nepīsies ap vēl zaļajiem jaunajiem cilvēkiem, kas teju teju kāju no bērnības izcēluši?
Diez vai profesors skaidri un gaiši ar karoti mutē zinības iebaros, jo tā nenotiks vairs nekad reālajā dzīvē. Kaut arī mājās varbūt vecāki pabaros un apģērbs, bet ij tad kaut kas iekšā urdīs un būs kauns. Gribēsies visu pašam – par visiem simts procentiem. Tad sāksies materiālisms. Galvenais dzinulis taps nauda un mantas. Garīgums? Kas tad tas tāds? To var mierīgi Mefistofelim atdot, šķiet, ka šais steidzīgajos laikos to nevienam vairs nevajadzēs. Liekt ceļus kaut kā tur priekšā, grūti īstenībā pat dāmai roku pasniegt. Vienīgi tie izturīgākie ar piepūstiem vaigiem rādīs savas manieres, kas tāpat no zila gaisa nākušas, turklāt no tā paša, no kura materiālisms.
Ko es ar to vēlos pateikt? Es pati pat lāgā nezinu, kā īsi to izpaust. Man šķiet, ka es negribu apmaldīties tajā jezgā un juceklī, negribu, lai mani aizrauj straume atklātā jūrā, nemierīgos ūdeņos. Vismaz pirms es neesmu noslēgusi visus līgumus, kas palikuši šajā krastā. Vēl kādu mazu mazu brīsniņu gribu papeldēt līcītī līdzās pārējiem četriem kuģīšiem, kuros iesēdušies mani vistuvākie draugi. Vēl mazdrusciņ es gribu ar viņiem pabaudīt pēdējās dienas, lai tās paliek tik garas kā mūžība. Viens kuģis ar uzrakstu Rīgas Ekonomikas skola jau gan ir aizsteidzies diezgan tālu priekšā, bet ko nu tur padarīt? Labi, ka starp kuģirm ir novilkti interneta vadi un komunikācija pagaidām vēl nepārtrūkst. Redzēsim kā būs atklātā jūrā, kurā vēji un vētra nekad nepiekūst. Redzēsim.
Man ir drusku bail, ka es iepazīšu savus ceļabiedrus, bet aizmirsīšu visus viņu daudzos vārdus, man bail, ka visu būs tik daudz. Viņi nāks un nāks, neviena seja neatkārtosies, bet, ja nu tomēr atkārtosies, tad tie būs pieredzējušie otrgadnieki, daudzgadnieki. Bail, ka nepieņems, bet smiesies par maniem pirmajiem neveiklajiem soļiem. Ne jau ļauni. Tikai sirsnīgi, jo atminēsies savējos pirmos pīlēna soļus. Krietienu pēc kritiena, sasistus spārnus, dažam varbūt pat lauztus. Taču es ticu, ka ar katru soli viņi tuvojas debesīm, sper soļus drosmīgāk, tālāk, jo zemāk par zemi kā nekā nenokritīsi, līdz spārni ļauj pacelties augstāk, vieglāk un nu jau nes no viena kuģa uz citu. Tad parādās iespēja izvēlēties. Turklāt no debesīm paveras plašāks skats. Studenti ierauga daudzus kuģus, lainerus, prāmjus, tankkuģus – vienvārdsakot vienreizējas iespējas.
Man ir bail par pirmajiem soļiem. Mazliet trūkst ticības tam vai es spēšu orientēties, nepagurt pēc pirmā kritiena un vai aiz bailēm es nepārvelšos pāri bortam. Par tālāko gan man nav ne mazāko šaubu. Ja līdz tam tikšu, tad atradīšu arīdzan spēku turpināt. Tik daudz es sevi pazīstu.
Lūdzu sniedziet atbalstu cits citam, palīdziet piecelties, jo kurš gan cits mūs sapratīs, ja ne mēs paši?
Atbilde uz maniem bailīgajiem jautājumiem ir vien tā pati uzticība sev un saviem līdzcilvēkiem. Vēl klāt nāk arī enerģiskums un neatlaidība. Pārējais viss līdz ar prieku un gavilēm nāks komplektā. Tam es ticu.
