Vienā mucā ar sālītām siļķēm

Uii - ierakstīju pāris ne visai gaišus vārdus un te pēkšņi tie visi pazuda kā uz burvju mājienu! Paši vainīgi - nav ko bāzties manā pozitīvajā bloga ierakstā.

Šorīt visai veiksmīgi tiku pamodināta ar zvanu no Lāsmas 15 min pirms kora mēģinājuma. Taču man izdevās saģērbties 2 minūšu laikā un pagūt vēl uz mašīnu, kurā brauca Lāsma ar savu tanti. Es esmu par sevi lepna. Es pat saņēmu komplimentu par savu skaistumu. Tas nekas, ka autors bija bomzis. Viņam taču arī ir acis un sirds!
Tomēr es esmu nobažījusies, jo četru dienu laikā tas ir otrais gadījums.
Pirmoreiz es tikko biju izkāpusi no autobusa, kas kratījās no Rēzeknes savas četrarpus stundas. Es ļoti steidzos uz kori. Man gāja pretī divi bomāri. Viens pat apstājās, skatījās uz mani un iesaucās: "Kāds skaistums! Bet kāpēc viena?"
Ko es darīju? Pie sevis pasmaidīju un skrēju tālāk. Kompliments paliek kompliments, lai vai no kādas mutes nācis. Taču tunelī jau nonākusi, neviļus paskatījos skatlogā uz savu atspulgu un gandrīz šausmās iekliedzos. Mati galīgi izspūruši, pati šķība no ceļasomas smaguma un bāla, nogurušām acīm. Nu jāā...
Šodien jau man bija vien tie paši izpūrušie, nekādā jēdzīgā frizūrā nesavācamie mati. Tomēr.
Es jau priecājos.. Vismaz cenšos.
Jo šis ir priecīgais bloga ieraksts.

Šodien atbrauca paps un aiveda paēst pusdienas Alfā. Es pārgurusi galīgi no vakardienas ballītes, jauniešu desanta, kontroldarbiņiem un koncerta. Kā parasti viss paliek gluži vienaldzīgs, ka nevarēju nedejot pa veikala ejām. Es jau papam atvainojos, bet viņš tikai pamirkšķināja acis un pajautāja:"Kāpēc?"
Tāpēc es turpināju izklaidēties.
Nebūtu pat varbūt pamanījusi bijušo fizikas skolotāju Proskurinu, ja vien mani nepiesaistītu mīlīgais skats, kad mazs puisītis pieķēries tētim pie rokas, cenšas tikt uz priekšu un vēl pie reizes apskatīt visu, kas palicis aiz muguras. Tik jauki! Žeņa arī tāds nedaudz samulsis, taču pasmaidīja un atbildēja sveicienam.

Es dabūju eļļas krāsas! Es nezinu gan, cik labas, jo tās maksāja tikvien kā 2 latus, bet šobrīd noteicošā ir sajūta, ka man ir iespēja jebkurā brīdī atkāpties no visa un sākt savā nodabā šķiesties ar krāsām, triept uz papīra un aizmirsties.. Man pagaidām pietiek ar sapni par gleznošanu.

Varbūt arī tagad par to sapņošu! Atkal jāsaka arlabunakti, saldus sapņus!

Infrasarkanais/Neredzamais pieskāriens

Interesanti, vai cilvēku garastāvokli spēj mainīt neredzamie stari, viļņi, piemēram infrasarkanie vai radioviļņī. Nu mēs viņus tā kā neredzam, bet tāpat jau ir ar smaržu. Tā ir kaut kur gaisā, netverama, bet spējīga mainīt attieksmi. Vai gan nav redzēta mazā bulciņu māja pie Vērmanes dārzā? Uzreiz gribas ieiet iekšā un kaut ko nopirkt. Smarža iedarbojas attiecīgi uz kaut kādu smadzeņu apgabalu, to kairina, liekot izdarī attiecīgo darbību. Bet jau nu kāds sūta viļņus un manipulē ar cilvēku prātiem, spēlējas ar tiem kā ar marionešu saitītēm? Kā tad mēs varam justies?

Es biju Latgalē. Bildē izskatos resna, liela, bet biju gandrīz vismazākā. Ai. Bija jauki. Latgale, kā es saku, ir pavisam cita pasaule. Tur ir cita realitāte, citi noteikumi, cita valoda, cita fizika. Kad iebraucām Daugavpilī, uzvedāmies gandrīz kā japāņu tūristi - jānofotogrāfē kino, tramvajs, klubs. Taču trešajā dienā jau pieradu pie Latgales. Vismaz nerādīju šokētu seju. Tomēr nejūtu sevi tai pusei piederīgu.

Mēs: 

• vācām parakstus anketām;
• dalījām bukletus;
• dalījām kreklus;
• runājām daudz krievu valodā;
• grozījāmies universitātē, tirgū;
• metām daudzās un dažādās paskastītēs bukletus;
• bijām Dinaburgas pilsdrupās;
• bijām Aglonā un pa ceļam paņēmām divas stopētājas;
• dzīvojām kojās;
• brīnišķīgi kopā gatavojām ēst;
• vēl darījām miljons citu lietu, ko grūti pievienot sarakstam.

Brīnišķīga pieredze, brīnišķīgi cilvēki.

Tomēr trešdiena bija man vissaviļņojošākā.  Es satiku Viņu. Misteru X, par kuru biju mocījusies aptuveni mēnesi pēc šķiršanās. Liktenīgajā naktī pie Brīvības pieminekļa, kad es viņu nesatiku, samierinājos, ka tas tā arī nekad, nekad nenotiks.

Tomēr notika. Aizvakar. Viņš ir reāli mainījies. Ticis budžetā. Izlabojis īsziņās dzīvojošās gramatikas kļūdas. Mācās augstāko matemātiku. Apņēmības pilns izsisties dzīvē uz augšu, dzīvot Rīgā un uzvarēt. Diemžēl ilgāk par pusotru stundu kopā nebijām, jo man pienāca autobuss, bet viņam drīz sākās lekcija, doh! Atvadoties skūpsts uz vaiga un ciešs apskāviens.

Piedodiet, ka tik lietišķi rakstu! Es vienkārši nezinu vēl savu attieksmi pret to visu. Bail ietriekties sienā vai pazaudēt galvu.

Vakar es biju mīms. Kopā ar Ieviņu. Apsveicām Ingmāra istabas biedru dzimšanas dienā, aizgājām uz spēļu vakaru FMF, sagaidījām Ingmāru un tad tikai mazgājām nost sejas. Bija tā vērts.

Divu dienu laikā trīs pārbaudes darbi. Awesome! Es nespēju koncentrēties - pārāk nogurusi, domu pilna, nervoza un nedaudz sabrukusi. Man ir aizdomas, ka uz brīdi esmu sevi pazaudējusi. Hallo, Zane? Atsaucies! Klusums... Ššš! Paklusēsim uz brīdi kopā. Ieklausīsimies, ko mums vēsta tukšums un beidzot iesim laicīgi gulēt, jo rīt jau jāceļas un jāiet uz JL jauniešu kongresu.

Arlabunakti! 

A man's as miserable as he thinks he is. ~Seneca

Es esmu nobijusies.
Gribēju visai pasaulei izkliegt, ka mani tomēr pārcēla uz A grupu dejošanā. Bet tad es izlasīju Zanes blogu, draugiem.lv sakrājušās 8 vēstules, no kurām 2 bija par jauniešu desantu nākamnedēļ, kas nozīmē, ka es braukāšu nedēļu pa Latgali, Rīgā nebūšu, no veikala nākot gandrīz saskrējos ar trīs iereibušiem vīriešiem un ieraudzīju debesīs spožo zvaigzni. Turklāt diez vai tā ir zvaigzne. Varbūt Mars, Jupiters vai Venēra?
Man palika skumji. Tāda sajūta, ka tūlīt pasaule vienkārši sagrūs. Fiziski, manā acu priekšā. Varbūt es arī gribētu, lai tā notiek. Vismaz man būtu iemesls kaut ko nokavēt, neapmeklēt.

Koris šodien bija fantastisks. Tas nekas, ka jau pašā sākumā man piedāvāja salabot kopmītnēs trubas. Es sāku pierast. Dziedāju tāpēc, ka man patīk. Bez bailēm, bez šaubām. Ar prieku, lepnumu un smaidu.
Šorīt bija divi spilgti momenti, kas tā teikt "made my day". Pirmais - es taisījos uz skolu (man mugurā bija baltas bikses, gaiši zilie zābaciņi un zils rūtains krekls).
Mamma: "tas krekls ir dīvains".
Es brīdi klusēju, tad: "Kas tieši tev viņā liekas dīvains. Es slikti izskatos?"
Mamma: "Nē, tu varētu uzvilkt pat grīdas lupatu un tāpat labi izskatītos..Vienkārši tas krekls ir lauciniecisks."

Otrs  -

Es iegāju auditorijā un pirmais, ko man pateica, bija: "Zane, tu šodien esi tāda smaidīga!" (Reinis). Nu kā gan, lai neturpina smaidīt?

Fizikas laboratorijā atkal visu laiku noķiķināju, es neprotu klausīties. Galīgi nē. Vienīgi stāstiņus, ko skolotājs stāstīja saistībā ar drošibas pasākumiem un savām gaitām armijā, bija aizraujoši dzirdēt. Būs jautri. Ja es neaizmigšu.

Šodien kārtējo reizi mani salīdzināja ar Eimiju Veinhausu (viņas sākuma stadijā). Es nezinu vēljoprojām vai tas ir kompliments. Nespēju izšķirties.

Pastrādāju arī nedaudz VIENOTĪBAS teltī. Pakomunicēju ar cilvēkiem. To man patiešām patīk darīt. Nezinu, kur to izmantot, bet novērot un pētīt cilvēkus ir aizraujoši. Reizēm gadās apstāties ar vaļā muti un vienkārši blenzt. Attopos tikai tad, kad no mutes sāk gāzties siekalas, lai sevi savāktu un beigtu apkaunot.

Es izkratīju nedaudz sirdi . Šobrīd jūtos labāk. Es jūs mīlu (jo es zinu, kas lasa manu blogu).

Žaļe rūta!

Es nupat, nupat tikai atgriezos no Lietuvas. Paguvu jau gan to iztvītot un arī Laurai aizrakstīt. Arī par to, ka esmu palikusi bez balss. (Bet vispār "Es gribu būt kaprīza meitene" nodziedāt var vēljoprojām.)

Lietuvā biju ar savu teātra studiju. Mēs improvizējām ļoti aktīvi. Es personīgi ļoti augstu vērtēju mūsu sniegumu, ņemot vērā, ka viss notika nepierastā vidē, angļu valodā, pastāvot riskam būt nesaprastiem. Tomēr izdevās!

Secinājums nummur viens - lietuvieši mīl sava karoga krāsas. Tik daudziem bija mugurā kaut kas spilgti zaļš vai dzeltens. Vakarā sāka reāli jau krist uz nerviem. Tomēr jāatzīst, ka mani kā latvieti ļoti saista karmīnsarkanā.
Lietuviešiem kaut kas ir arī ar stilu. Viņi IR stilīgi, bet citādā veidā kā mēs latvieši. Vakar man bija jauni melni papēžzābaciņi un svārki. Rīgā tas nav nekas sevišķš, taču Lietuvā, Šauļos, kas ir pietiekami liela un civilizēta pilsēta, pakaļ pīpināja mašīnas un vīrieši atskatījās. Tur meitenes ir mākslinieciskākas. Man patīk.

Ierados piektdien. Noskatījos vienu reāli labu ritma-kustību lugu. Iedvesmojos. Pēc tam bija vēl viena izrāde - leģendārā izrāde "Princese Turondota". Godīgi? Bija gaarlaicīgi. Ņemot vērā valodas barjeru.

Vakarā visiem tusiņš. Iepazinos ar grupas, kas uzstājās un izrādās Lietuvā ir ļoti populāra (Colours of the boubles), menedžeri. Padejoju ar savējiem. Tad bija katrai teātra studijai jārāda skečiņš. Mums galīgi nepieleca, ko no mums grib (pārāk draņķīga viņiem tur angļu valoda). Mums it kā bija jārāda kā baltā vārna (tā sauc festivālu) mums ir palīdzējusi. Taču lietuviešu puiša izmocītais "white crow"(kas, starp citu, nozīmē baltais krauklis) izklausījās kā "fat cow". Mēs tā arī saputrojāmies, taču vismaz skatītājiem bija ļoti jautri.

Pēc tam visi izklīda pa mājvietām. Mēs dzīvojām tādā kā studentu viesnīcā, kas ironiski bija piesaistīta tehnoloģiju fakultātei. (Fizika ir visur! Man točna.) Visi kaut ko iedzēra (izņemot mani un Viju. Mums pietika ar  kafiju un kolu). Iepazināmies ar lietuviešiem. Samācījāmies viņu izsaucienus kā "Žaļe rūta", kas nozīmē "nolādēts" un "Šeļmi" ("hot" jeb "seksīgi'). Es pēc tam drīz gāju gulēt, jo biju izlaidusi daļu no iepriekšējās nakts, skatoties filmu "Atonement", kas, starp citu, obligāti jānoskatās. Pirms tam pabeidzu lasīt vienu grāmatiņu, iesāku otru (par Fiziku [es taču teicu]), uzrakstīju trīs dzejoļus un atlūzu. Sapņoju par saviem kursa biedriem, jā, arī Jāni, es viņam gribēju palīdzēt atveseļoties vai kaut ko tamlīdzīgu.

Sestdien knapi pamodos. Īstenībā neko citu negribējās kā vien mājās, taču bija jādodas ekskursijā uz Krustu kalnu. It kā brīnišķīga vieta, taču ne visai piemērota, ja ir svarīgi saglabāt entuziasmu līdz izrādei pēcpusdienā. Piedodiet man, bet es to nebaudīju, diezgan raitā solī izgāju pa taciņām, noslēgusies sevī, nemirkšķinot acis. Ja jutīšu aicinājumu, es atgriezīšos, bet tad ar apceri, varbūt savu krustiņu. Kaut gan tā vieta ir ļoti tūristiska.

Atgriezāmies Šauļos. Mums bija iespēja iet uz izrādi vai iet pastaigāties līdz mēģim. Mēs ar viju izvēlējāmies otro variantu. Sameklējām brīnumjauku kafejnīciņu "Kavekukai", kur mielojāmies ar kēksiņiem un īru kafiju. Mmm.. Pēc tam ar uzmundrinošu domu iesprukām pie teltīm, kas stiepās visas ielas garumā (jo bija pilsētas svētki) un meklējām nieciņus, ko iegādāties. Es atradu skastus puķu auskarus (nu jau ceturtais mans auskaru pāris) un veikaliņu ar konfektēm no bērnības. Vēl viens mmm.. Es šopēcpusdien baudīju dzīvi. Un, jā, kad tad vēl to var darīt? Vismaz man bija iedvesma, kuras dēļ droši vien sanāca improvizācija. Publika uzņēma mūs atsaucīgi. Cītīgi klausījās. Visu saprata, iesaistījās priekšnesumā ar oriģināliem priekšlikumiem. Es toties sapratu, ka manas zināšanas šajā valodā ir daudzkārt labākas nekā pati domāju, ka labi ir pieminēt populāras personas (aktierus un grāmatu varoņus, piem.) un tēlot dzīvniekus. Manas lomas bija visai interesantas - Vecs vīrs, kas meklē Žaļe rūta, Antonio Banderas, lobsters (gan sakapāts, gan bēgošs), basketbolbumba, Voldemorts. Tāpēc es mīlu impro. Es varu būt jebkas. :)
Izrāde beidzās ar draudzes deju, lietuviešiem, kas cēlās kājās un applaudēja un sauca "Paldies, paldies, paldies!" Tādiem momentiem ir vērts dzīvot.

Tad bija festivāla aizklāšana, atvadas, brauciens mājup, dziedot dziesmas (visas, kas nāk prātā, izņemot "kaijas"). Došanās no "Rīdzes" uz dzīvokli, baidoties uzskriet virsū kādam paziņam, jo nu es nemaz neizskatījos tā, lai gribētu būt atpazīta - pārgurusi, netīriem matiem, aizsmakušu balsi, it kā es būtu nenormāli kapājusi, briesmīga salikuma apģērbā (Lietuvai piemēroti, Latvijai - ne).
Mamma atvēra durvis: "Čau! Es domāju, ka jūs atgriezīsieties tikai rītvakar."
Jā, mam, es arī priecājos tevi satikt! :)

Visumā jauki! Vienīgi esmu slima un pārēdusies. :D

Kam gan negadās?

Šodien painteresējos, ko lasa mans kursa biedrs.

Viņš atbild, ka grāmatu "Bezgalība tavā kabatā". 

Es pasmaidu. Domāju, kaut kas apcerīgs un skaists. Varētu dzejoli uzrakstīt ar tādu virsrakstu. Ja vien es mācētu dzejot. 

Tā arī saku: "Mmm, izklausās šausmīgi interesanti. Par ko tā grāmata ir?"

"Tas ir fizikas formulu sakopojums."

ES CITĀDI VAIRS NEVARU

Man visu laiku tā gribas dejot. Visu vasaru konstanti mani nepameta vēlme kustēties, šūpoties mūzikas ritmā. Es laikam esmu slima ar dejošanu. Šodien ir pirmā nodarbība šosezon. Es nevaru sagaidīt.

Baldone

bija super. Kaut arī es tā nedomāju visu laiku, jo sevišķi tad, kad bija auksti. Bet tagad esmu pārlaimīga, ka visiem tiem sūdiem izgāju cauri ar grupu "fiziķi 2" (fizikas bakalauri bija sabraukuši gandrīz visi 58, trūka 9, vismaz es tā sapratu). Viņi ir brīnišķīgi cilvēki.
Man arī ir liels prieks, ka satiku veselu kaudzi ar jau pazīstamajiem. Taču, manuprāt, studijas būs visjautrākā manas dzīves daļa. Vismaz ar šiem cilvēkiem, pasniedzējiem nav iespējams nebūt jautram vai entuziastiskam.
Es esmu laimīga. Turklāt man šķiet, ka izvēlējos pareizo studiju programmu gan spriežot pēc cilvēkiem, gan pēc tā, ko stāstīja kāds veckursnieks (kaut arī datoriķis) - viņš mani iedvesmoja. Ir taču tik daudz neizpētītu un interesantu parādību!
Es esmu priecīga un pilnībā apmierināta.
Par to kā man riebās purvs, aukstums un citi draņķi, es izstāstīšu dzīvajā, lai panāktu labāku iespaidu. :)

Nostaļģija un otrās mājas.

Šis rīts sākās apburoši agri. Es pat par apģērbu nedomāju tik daudz, cik parasti. Bet droši vien tikai tāpēc, ka izdomāju jau vakar. Īstenībā pilnīgi gandrīz nevarēju aizmigt. Tik daudz uztraukumu bija. Gan par Baldoni, Aristoteli, par to, ka nepatiks lekcijas, ka mani nepalaidīs projām uz Latgali, un, jā, arī par 1.septembri. Biju pilnīgi ,galīgi apņēmusies paviesoties skolā, turklāt jau ideja pati par sevi bija saviļņojoša.  (labi, pagaidām viss izklausās tik sausi un kokaini. Es vienkārši mēģinu savākt savas domas kaut kādā loģiskā secībā, tāpēc turpināšu ar beigām.)

Es tikko atgriezos no skolas. Visu to īso īso pusstundiņu sēdēju aulā pārlaimīga ar vislielāko smaidu pasaulē. Izrādās, es pazīstu tik daudz tagadējos divpadsmitos. Bija tik jauki viņus atkal redzēt. Man bija arī superīgā māju sajūta. Sākumā biju domājusi, ka būs tikai daži, ar kuriem varēs visu dzīvi izrunāt, bet te nāk viens otrs trešais klāt, prieks, sajūsma. Visi nenormāli laimīgi. Turklāt es tā arī nesatiku pilnīgi visus pazīstamos. Man gan pietika. Jutos daudz daudz labāk nekā visās dzimšanas dienās un Ziemassvētkos kopā.  

Izplūduši skapīši. Es to saucu par mākslu.

Satiku arī skolotājus, pasūtīju jaunu žetongredzenu (beidzot), apsveicu direktoru – visā visumā jauki. Beigās vēl satiku arī Elīzu, ar kuru mācījāmies 6 gadus paralēlklasēs, pirmo reiz tā izrunājāmies, abas saviļņotas par skolu un skolotājiem.

Skola šķiet kā viena liela māja, kurā dzīvo liela ģimene, klases ir kā istabas, man patīk māju sajūta. Vēl tikai čības pietrūkst. Vienīgi, kāpēc es skolu tā neizjutu iepriekš? Nezinu, bet varbūt arī labi, ka tā. Citādi būtu vēl jutusies pārlieku ērti un pārvākusies tur uz dzīvi.

Taču, kad gāju mājās, sapratu, ka nav ne vainas arī pieaugušo pasaulītei, kurā tagad esmu ievākusies. Man patīk gudrie, inteliģentie cilvēki, kas mani var pamācīt, lai gan es vēl esmu maziņa, zaļa un diezgan dumja, taču jau vakar mani mierināja, ka visu ar laiku iemācās, pie visa pierod. Ar laiku.

Tāpat arī pagāja divpadsmit gadu, līdz es pieradu pie skolas. Bet pierast drīkst tikai pie mājām, ģimenes un labākajiem draugiem, jo citādi nenotiek attīstības process, dzīvē iezogas rutīna. (mana atziņa ) 

Mani pieaugušie cilvēki. Kā gan viņiem var neuzticēties?