trešdiena, 2012. gada 13. jūnijs

Apcerējums par sesiju:Pa mazam solītim, bet uz priekšu!

http://grooveshark.com/#!/artist/Antony+And+The+Johnsons/411107

Sveiki, dārgie ļaudis! Esmu nobriedusi mazliet parunāties. Tas ir - ir taču sesija, nu, doh! - no rīta līdz vakaram tik domā par to, kā vieglāk, ātrāk, nesāpīgāk tikt no tās prom. Un tas ir tāds process, kam katrs iet cauri pats saviem spēkiem, nogrimis pats savās pārdomās, aizņemts ar savām mācībām. Es pat teiktu, ka gada vientulīgākais laiks - protams, ja neesi pašpietiekams. Tad nu uznāk ļoti nepiemērotos brīžos runas plūdi - gribas runāt, bet nav nekā pat īsti par ko (un ar ko) - dzīvē vienīgais, kas notiek ir sesija un par to runāt - nu ne tādā atslābuma brīdī!
Jā, es mazliet aizrāvos.
Simptomi: nav spēka, nav sirdsapziņas, ēdienkarti sastāda dārzeņi un augļi, kas beigu galā vien peld kafijā, un kafija vairs nepalīdz, seja bāla, acis iesārtas, šļūkājošas kājas un sarkasms, brīžiem liekas loģiski, ja šādai personai rokās būtu virve un ķeblītis un tā tiektos pie griestu lampām. Bet sesija ir brīnišķīgs laiks - it's time when you're actually studying!....

Pie lietas! Entonijs liekas tāds ļoti piemērots. Es vācu iedvesmojošu mūziku. Es gribētu zināt, kur Rīgā var dabūt patiešām garšīgu kafiju bez tiem visiem cukuriem un pieniem, putukrējumiem - tā taču vairs nav kafija.
Labi - es atzīstos šobrīd izvairos no mācībām un tāpēc vispār iesāku šo rakstu darbu. Taču ko teikt man īsti nav. Gribas tā lai pirksti lido pār taustiņiem un kaut kas tur taptu. Nav pat svarīgi, kas. Ā un iedomājieties - ir tādas lietas, ko nekad nevar aizmirst izdarīt - nu var taču kādreiz aizmirst izmazgāt zobus, paēst, visādas vajadzīgas lietas mājās un visur citur (es tā daru visu laiku! Atrodi mani, kad man ir visas lietas līdzi un es Tevi uzcienāšu ar to pašu gardo kafiju, kuru mēģinu atrast tepat Rīgā - viņai vajadzētu garšot apmēram tā kā kafijai Šveicē vai Itālijā), bet ir viens ko nevar aizmirst, vismaz es nevaru - iemīlēties! Tieši tā! Nav runa par lielo mīlestību, bet gan par tādiem aizrautības brīžiem, kad  pēc tam domā - kas, slims biji vai kā? Nu to sajūtiņu arī ne uz vienu nav jāvērš - varbūt tās apzīmējums nav gluži iemīlēšanās, bet gan iedvesma, bet tad es jūtu tādus labestības plūdus pret citiem.. eh

Kaut kā dīvaini, ja citreiz ir tā, ka domā, ko darīsi pēc tam, tad tagad ir tā, ka gribas tikai visu to izdarīt un citu sapņu nav. Lai gan es zinu, ka braukšu uz Spāniju, uz Rumāniju. Bet tā ir tā kā cita dzīve. Vispirms jāpabeidz šī. Nebūs jau mūžīgi un, lūk, šī doma ir iedvesmojoša. Un tagad gandrīz vai gribas savākt savus mājas darbus un aiziet paraudāt pie pasniedzēja, jo viņš tik brīnišķīgi prot Tev likt izjust Tavu stulbumu, līdz pat sīkākajam tā plūsmas koeficientam. Viena daļa tad iekšā saka, ka tas taču ir smieklīgi - paskaties no malas!, otra it kā atdzīvojas un pēc visiem, es atvainojos, mēsliem, kam ir iziets pēdējā laikā cauri "slūžas grib vērt vaļā" un Tevi turpat vēl apkaunot. Jēj.

Varētu Jums ieteikt, lai darbus dariet laicīgi... bet totāli nē! Dariet to, kas tajā brīdī ir vissvarīgākais un ko tad arī vajag - jo pasaulei ir vajadzīgi silti cilvēki ar miesu un dvēseli, nevis auksti mehāniski roboti - tad viņa būtu tādus arī saražojusi - evolūcijas ceļā vai arī citādi!

Es vēljoprojām gribu parunāties, jo man patīk skatīties cilvēkiem acīs - aiz tiem redzokļiem slēpjas vesela pasaule! Man patīk īstenība, nevis šķitums. Ja pēcpusdienā nezini, ko darīt, tad nāc un pasēdi kopā ar mani LU bibliotēkā, ēdnīcā, kafejnīcā, Vērmaņdārzā vai Esplanādē vai da jebkur citur. Es nevaru solīt nedalītu uzmanību, bet varu solīt, ka kāds no mums jutīsies labāk. :) Ja gribi zināt, kurš, atnāc un noskaidro!

Nu, lūk, tekstiņš pats par sevi neko nav vērts, BET ___

Ai, jāiet darīt lietas, lai nenāk virsū atkal tā panika.
Bet lai Tu būtu iemācījies vismaz vienu jaunu lietu no šī, tad pirmajā pasakas Pelnrušķīte versijā kurpīte bija izgatavota no vāveres ādas nevis kristāla, bet vispār šai pasakai ir tik ļoti daudz versiju, kurās kurpīte ķīniešiem ir no zelta pavedieniem un zelta zoli, skotiem tā ir vīta no meldriem, bet nevienam no stikla. Pero, kurš pirmo reizi šo pasaku pierakstīja, kļūdams par pasaku pirmtēvu, pasakas bija paredzējis kā izklaidi galma ļaudīm nevis bērniem. Bet tagad jau arī bērni vairs tās negrib dzirdēt, viņi tik tiešām ir pieaugušo cilvēku mazākas kopijas. Droši vien viņiem jāstāsta viduslaiku versijas, lai ieintriģētu, kur ļaunās pusmāsas nošņāpj sev pirkstus un tulznas, lai iedabūtu kāju kurpītē..


Jauku vakaru! Gulēt gan vajag, jo ir tik brīnišķīgi brīdi nedomāt un izlaist visus pavedienus no savām rokām un mazliet atpūsties. :)