sestdiena, 2012. gada 8. septembris

Pauze - nekad!


Viņš apstādina dziesmu, iesāk teikumu pusvārdā un tad sāk strauji elpot. Visi, kas mēs esam – apmēram 30 cilvēku – kā pēc komandas sākam elsot, cik vien ir mums pa spēkam. Vēl rokas kustība, kas aicina mūs to darīt aktīvāk. „Rīkles vaļā!”
Pēc komandas visi atkal pārtrauc un tiek nodemonstrēts, kā vajag un kā nevajag – nevajag sēkt, vajag elpot ar „nāsīm”, kas ir ap jostas vietu visās pusēs. Aizmirstiet par savu galvu! Seko miljoniem dažnedažādu salīdzinājumu un atgādinājumu, par kurām nedrīkst aizmirst – elpa, rīkles, „tumbiņas, pa kurām nāk skaņa laukā” un vēl bezgalīgi daudz lietu.
Tad mēs atkal dziedam, aiz loga satumst – iestājas piektdienas vakars Vecrīgā. Bet šeit šajā mazajā telpā mēs cīnāmies ar „Svēto” – latīn. Sanctus. Mums tādas piektdienas principā neeksistē ir tikai skaņa, kas apdullina, kas ved mūs uz priekšu, ko vedam un sūtam mēs paši „kā riteni, kas iebraucis eļļas pleķī, nekad atpakaļ eļļu uz peļķi neaizvedīs” (vismaz tā vajadzētu būt). Mums saka, ka mēģinājuma beigās mums jābūt jau kilometriem tālu. Skaņa nekad neapstājas. Skaņa iet tikai uz priekšu un mēs skaņu neizgudrojam – skaņa ir bijusi pirms mums un būs arī pēc. Nedrīkst dzirdēt kā ieelpot dziesmas laikā (turklāt, ja rīkles ir vaļā, tad principā nevar dzirdēt) un tad ievelties kā no jauna „izgudrojot” skaņu. Nē – jo tā nav taisnība!
***
Ir pauzīte. Es vairs nespēju izturēt, paķeru mēteli un šalli. Un metos laukā pa durvīm, kurām nekad nav jāspiež rokturi – tie vienmēr iecirtīgi stāv paralēli zemei, lejup pa lakotajām kāpnēm tur laukā uz Amatu ielu. Ir vēl gaišs, cilvēki kā jau pievakarē un kā jau tūristi bezrūpīgi klīst pa ielām. Man gribas nomirt. Pāršļacies emociju vilnis – gribu dabūt no sevis laukā visu, bet nenāk ārā nekas. Vajadzēja paiet tikai 20 gadiem, lai saprastu, ka es nemāku elpot?! Ribas sāp no tā, kā plaušas grib augt laukā un plesties. Es nekad neesmu elpojusi ar visām plaušām – labi ja arī labo šad tad iesaistu elpošanas procesos (Te nu vajadzētu sākt izklāstīt slimības vēsturi, kas beigu galā droši vien ietver tikai mugurkaula deformācijas, kas liek sagāzties ķermeņa augšdaļai uz vienu pusi, respektīvi, uzkrītot vienai plaušai virsū, ar kuru kļūst neērti elpot un bla, bla, bla...) Skrienu apkārt Līvu laukumam un elpoju dziļi kā šoku dabūjusi. Un raudiens arī par to vārgumu nāk. Dziedot bumbiņas viņas tik ātri iet uz priekšu un katra tādu enerģiju rauj laukā, ka vienā brīdī apmaldies, izsamisti un ir tikai sekundes miljonā daļa lai saņemtos un rautos tālāk uz priekšu – citādi tas ritenis aizbrauks, citādi ķerdams nenoķersi.
Bet vismaz šodien diriģents nav pārlieku satracināms. Viņam patiešām patīk šis gabals, ko mēs dziedam. Un man šķiet, ka viņš jau dzird kā tas viss skanēs, kad būs skaisti noslīpēts un atstrādāts. Taču es dzirdu knapi, ja savus altus un pārējos. Pārējo putru.
Jāstrādā. Vēl ir šausmīgi daudz jāstrādā. Daudzi gadi. Bet vispirms jāiemācās elpot.
***
Izeju laukā. Tagad jau ir sācis līt lietus. Vēl joprojām emocijas iet pāri viļņiem. Man vajag kafiju! Un daudz nedomādama iešaujos Smilšielas Coffee Inn un kas tad te! – uz dīvaniņa sēž Kaspars un Zane. Un man ir milzīgs atvieglojums, ka vairs nebūs jāpaliek vienai ar savām skumjām, bet ir kāds, kas novērš domas un, protams, garšīgā kafija - kanēļa latte.
"Tad, kad Tu dziedi, iedomājies, ka Tev tur iekšā ir jēla ola, kuru nedrīkst nedz norīt, nedz saspiest!"