pirmdiena, 2010. gada 26. jūlijs

Dang!

Es tikko sāku pārvaldīt savu pasauli. Izlasīju senus bloga ierakstus, tvītus un citas tādas lietas un konstatēju, ka esmu pārāk emocionāla, brīžiem ciniska un diezgan zemās domās par sevi. Tā tas notiek. Varbūt tāpēc es neesmu filmu zvaigzne? Jo man nepietiek ticības sev? :D

Bet nav jau svarīgi ticēt, jo, lai viss būtu labi, jāiepriecina vien pašam sevi.
Es beigšu muldēt.

Bijām brīvdienās Siguldā. Izbraukājām daudzas jo daudzas meža takas, kuras līkumoja augšup un lejup. Uz cik gan daudz saknēm nesanāca paklupt un cik bieži uz māliem paslīdēt. Bikses bija notrieptas ar dubļiem, bet mute - ar riteņa eļļu. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu vairs nekā cita, ko ēst, bet gan tāpēc, ka Kārlim nokrita riteņa ķēde, man nepārslēdzās ātrumi. Tas bija steidzami jālabo ar rokām. Pēcāk slaukot ar sviedriem klāto seju, palika švīkas uz vaigiem kā tomohauku cilts indiāņiem.
Pirmajā dienā mēs braucām cauri mežam uz Gauju. Biežāk gan sanāca stumt riteni nekā sēdēt tam virsū. Takas šauras, grubuļainas, bīstamas - īsts izaicinājums.
Mamma bija aizmirsusi atgādināt, ka līdzi jāpaņem peldkostīmi. Tāpēc peldējās tikai viņa pati un Kārlis. Mēs ar Viju sēdējām uz pamesta baļķa un skaitījām rozā gliemežvākus smiltīs. Gauja ir nežēlīgi strauja. Apbrīnoju peldētājus par drosmi pacelt kājas no zemes. Tā Gauja "smejas".
Atpakaļceļš uz viesu namu bija daudz grūtāks. Nācās braukt augšup pa šoseju. Atkal riteņa stumšana, nenovēršama braukšana atpakaļgaitā un citi triki. Kad beidzot sasniedzu virsotni, atkritu uz soliņa un gandrīz aizmigu, jo, tieši tā, iepriekšējas naktis dažādu pasākumu dēļ nebiju lāgā gulējusi. Vienu gan es iemācījos: Dziedot viss padodas daudz vienkāršāk.
Vakarā, kad jau ērti grozījamies viesu nama dīvānos un skatījāmies Tv (jo, jā, tur bija dekoders!), debesis samācās, savilkās gaužam melni mākoņi kā kvēpi un pasaule izdomāja patrakot. Dusmās grāva pērkoņi, debesis dega zelta liesmās, bet koku galotnes par to vien tikai locījās smieklos. Es mīlu dabas varenību.
Otraja dienā laiciņš atkal bija jauks, nedaudz samācies, bet sutīgs. Karstumiņš ne pa jokam. Visumā bija ļoti jauki, ja vien atskaita brīžus, kad nebija vairs spēka vai nācās stumt arī Kārļa riteni augšup kalnā, jo pats īpašnieks mira vai nost no slāpēm, pārpūles un noguruma. Tajā brīdī es sajutos kā ģimenes galva. Riktīgs vīrietis. Un dziesma man atkal palīdzēja. Mums nenācās griezties atpakaļ (jo īstenībā atpakaļceļš bija vēl grūtāks nekā uz priekšu).
Mēs tomēr to visu pārvarējām. Ar asarām un dubļiem - bet tik un tā paveicām. Yess!

Man patika brīži, kad braucu kalnā, sēžot uz riteņa tik ļoti, ka no priekiem māju pretīmbraucošajām mašīnām, man patika arī braukt lejup no kalna, kad vējš smējās gar ausīm, mani iepriecināja, pacēlājs no kalna apakšas, kas atņēma vēl vienas mocības pa to pašu šoseju, ar velosipēdiem pilnais vilciena vagons, brīnišķīgie dabas skati, Selgas cepumi ar iebiezināto pienu, batuts viesu nama pagalmā, franču bērni, kuri saprata tikai smaidus, pārgurums, kad ir sajūta, ka esmu izsmēlusi sevi visu, supersaldie ķirši, Marijas vārda diena (jo tie taču mūsu ģimenē arī ir svētki) un vēl daudzi citi sīkumi, kas veido visu skaisto pasauli.
Tas bija tā vērts. Ņemu savus vārdus un sašutumu atpakaļ. Gribu teikt paldies!

1 komentārs:

  1. o, jums tāds nopietns brauciens izklausās :)
    tu tiešām proti labot riteņus? man kaut kā vienkārši neiet kopā tas, kādu tevi pazīstu, ar to, kā tu ar eļļu notraipījusies čakarējies ap riteņa ķēdi :D

    AtbildētDzēst