ceturtdiena, 2011. gada 7. jūlijs

Dīkdieņi

 Nu tad tā - sesija jau kā gandrīz nedēļu ir galā. Un es tikvien daru kā slaistos pa māju. It kā būtu jāsakārto, bet brīnumainā kārtā sevi piespiest tik grūti grūt'. Man parasti patīk visu sakārtot, bet tagad tāds slinkums, tāds nogurums.
Vakar biju uz lekciju par ciešanām kino "Rīga". Runāja Nupbu Rinpoči  http://www.kino.riga.lv/lv/filmas/filma?id=808. Nu skaisti viņš runāja. Viņš stāstīja par sen zināmām lietām un dzīves vērtībām, par attieksmēm, bet ļoti jauki, ja kāds lieku reizi tomēr atgādina, ka dusmoties ir bezjēdzīgi, ka mūsu dzīves mērķis ir visu laiku būt priecīgiem, ka pret ikvienu cilvēku jāizturas kā pret māti vai tēvu. Vienīgi, ja uz lekciju gāju ar domu, ka labāk būt kulturāli, sociāli un sabiedriski aktīvai, nevis dirnēt četrās sienās, un ne jau tāpēc, ka justos kā cietējs, tad prom aizgāju pilna domām un slīkstot pat nelielā pašnožēlas depresijā. Es atkal par to pašu - mans egoisms mani vienreiz tā riktīgi sagrauzīs un apēdīs pa kauliņam vien. Atliek vien nopūsties.
Šodien es izmantoju citu stratēģiju, lai sevi piespiestu iziet no mājas un izkustēties - izdomāju sev hobiju. Paķēru kameru, paķēru velosipēdu un devos ielās fotografēt veikalu izkārtnes. Pat ļoti aizraujoši, jo tās kā veikala tēla sastāvdaļa veidotas, lai piesaistītu cilvēku uzmanību un radītu kaut nelielu priekšstatu, ko meklēt aiz veikala, salona vai kafejnīcas durvīm. Visinteresantākās un visvairāk izkārtņu ir mazajās ieliņās, kur iekārtojušies antikvariāti, mazas kafejnīciņas pilsētas viesiem vai suvenīru veikaliņi. Un cik gan reti tomēr cilvēki paskatās ikdienā uz augšu. Visi iegrimuši sīkā savas dzīves analīzē, iet neko neredzošām acīm.Tik izraujas no tā visa, kad ierauga kādu glītu pretējā dzimuma pārstāvi, kurš tomēr paiet garām un cilvēks atkal iegrimst domās. Es negribu teikt, ka tagad būtu jāpēta mājas un izkārtnes, vien to, ka reizēm vajag attapties un papriecāties par  šķietami nesvarīgām lietām. Atklāt burvību kādā pašizdomātā spēlē.