otrdiena, 2014. gada 25. marts

Iemācīties apskaut sevi



Šodienas moto, kas skanēja ausīs, kad izgāju no mājas. Ja nav neviena, kas apskautu pirms dodies uz darbu, ja nav neviena, kas samīļotu jau n-to stundu sēžot pie datora un klabinot pa klaviatūru, ja nav neviena, kas apķertu pēc grūtas darba dienas, tad

IR JĀIEMĀCĀS APSKAUT PAŠAM SEVI

Jau nu par ieradumu kļuvušo apņemšanos esmu svētsvinīgi apņēmusies novest līdz galam. Jo citādi tā pasaule ir pārāk netaisnīga. Jo citādi ir pārāk viegli noslīkt šajā dīkdieņu, izspiedēju un rupekļu purvā.

Laiks patīrīt - nu tā pa īstam - savas domas, darbu, ēdienkarti, sevi pašu, skapi, nu visu ko vien var uzspodrināt. Lai mirdz uzmetot skatu. Un tas viss tikai lai samierinātu sevi, savu ķermeni, garu un prātu  un pasaulē staigātu pa uzkoptām taciņām. Sākusies lielā pavasara tīrīšana un mācīšanās sevi samīļot!

- Vien' maz' kūciņ'?
- Nē, paldies! Lūdzu vienu pastaigu pavasarī... vai divas.. Nē, dodiet uzreiz vismaz četras!

pirmdiena, 2013. gada 16. decembris

diena, kad noslēgt mieru

Zils mēness ietinies mākoņu dūmakā. Gaiss sasalis un pirkstu kauliņi kļūst zili. Kurpēs ledus gabaliņi. 
Skaņa ārdās baznīcas velvēs un atbalss triecas sejā, iedragā degunu - tas nosalis sarkani zils.
Aleksa izmet frāzi: "Neviens garīgi veselais nav spējīgs palikt šajā korī ilgi." Esam jukuši. Pilns mēness. Laiks salīgt ar sevi un savu pasauli mieru. Taču tas mundrums no rīta noslīd zem x ass un absolūti pretējs vakarā. Pamest visu. Nolīst kaktiņā un skatīties uz glītām lietām. Pašam radīt.
Ejam atpakaļ pa laika asi. Pēcpusdiena. Kolēģe ienāk kabinetā. Kā atvainodamās tai vārdi birst kā pupas no caura groza. Nerimstas un nerimstas - kā atgriezta šļūtene. Tā šļācas man virsū un pēdējās 40 minūtes pirms darba dienas beigām es varu aizmirst. Dokumenti paliek nerediģēti un man vienkārši viņas ir žēl. Vienīgais kā varu palīdzēt, paklausīties un uzturēt acu kontaktu. Es esmu klātesoša.
Ejam vēl tālāk uz rīta pusi. Pusdienslaiks Vecrīgā un kaut kā dīvaini - gribas nofotogrāfēt aukstu sarkano bruģi un ielikt atmiņā. Tāda pirmdienas dvesma.
Rīts darbā - pildspalva slīd pār papīru un pirmo reizi četru gadu laikā rokraksts atgriezies pie saviem kārtīgajiem, vijīgajiem burtiem. Attēls ar domām runā vienā valodā un piedzimst apņemšanās. Apņemšanās beigt neprātīgo bēgšanu. Turpat atnāk miers. Mans Ziemassvētku laiks.
Ritinām vēl līdz pašam rītam. Ieskrienu aizelsusies ārsta kabinetā - gan cepuri, gan cimdus aizmirsu - steigā aukstumu pat nepamanīju. Daktere tur pie manas galvas aparātu un gaida to nopīkstam, tad maina laukumu un atkal gaida pīkstienu. Skan radio - konkursa jautājums par tējas krūzi - cik ilgā laikā mašīna nobrauks 444km līdz Liepājai. Nodarbinu samiegojušos prātu, kad daktere pabeigusi apjautājas - "kā ir? nenogurāt?.." jo sēžot mīkstā krēslā ir tik viegli pagurt. 

svētdiena, 2013. gada 22. septembris

Pavisam lielā nopietnībā un Vara vs. Organizēšana


Jā, tas lieliskais brīdis ir pienācis, kad ir atrasts pavisam nopietns darbs, studijas rit pilnā sparā un iet pēdējās divas nedēļas, pirms dzīve iegūst pavisam skaidru virzienu - tas ir - līdz kļūstu par darbacilvēku uz pilnu slodzi, no kurām, turklāt, nedēļa tiks pavadīta Sardīnijā ar kori.
Ar milzīgu cerību skatos uz darbu kā iespēju strādāt sabiedrības labā un ar nepacietību gaidu jaunos uzdevumus.
Taču atklāti sakot, es vienmēr esmu ilgojusies pēc tādas rutinētas dzīves - nu vismaz pamēģināt, kas tas ir. Vismaz divus gadus es skatos uz savu darbu. Ar lepnumu rakstu šo vārdus. Ar lepnumu iesoļoju 'pieaugušo' dzīvē. Ar pavisam lielu nopietnību apvelku žaketi un zīmuļveida svārkus pāri celim, savācu matus copē. Esmu izvēlējusies šo ierēdņa lomu savā dzīvē. Cerams, ka izdosies. Oficiāli paziņoju, ka man brīvi būs tikai katri otrie trešdienu vakari, visi ceturtdienu vakari un pilnas svētdienas. Un mani var dabūt pa naktīm. Visām naktīm, ja vien komplektā nāk kafijas krūze...
(Ārprāts, kā es to izturēšu? Tais brīvbrīžos man būs jāmācās un jāraksta sasodītās esejas!)

Es pazudīšu. Es palēnām izslīdēšu no visu dzīvēm.. Un man izpaliks teātru apmeklējumi (ak, kā es gribu!), izpaliks operas un ballītes. Mīlestība? Kad mani brīdināja, ka attiecībām nu ir arvien lielāka loma, man nešķita, ka organizācijai būs jāpievērš sevišķa uzmanība. Ja labi grib, visu gan jau var vienmēr sabīdīt..

Bet tagad mazliet paraujas bailes. Kā gan?

Tas ir upuris? Kādas gan muļķības!

Un varbūt jābūt vienkārši jaudīgākam, jālasa ātrāk - 80lapusīgi raksti jāizlasa slīpi ne ilgāk kā stundu. Sākumā nesanāks un esejas būs draņķīgas, bet ar laiku uztrenēsim arī šīs maņas. Mācīties var efektīvi, ja māk.

Kas nāks ar mani ēst pusdienas Vecrīgā? Pastaigas pusdienslaikā? Anyone?

Un tagad jāatgriežas pie mājasdarba. Galīgi nespēks. Un slinkums.
Tikai 21 un esi jau ieskaitīts pieaugušo kārtā. 28.oktobrī varbūt arī to atzīšu.

Maza atkāpe: salūtu cīņas Meksikā - cik skaisti, tik biedējoši - gluži kā skatīties uz degošu Rīgas pili.
Turpmāk rakstīšu par..

kas īsti ir vadība: vara vs. veiksmīgs menedžments (organizēšana)

un vientulība ir tad, kad nezini nevienu, ar kuru varētu parunāties par to, kas nodarbina prātu, jo visiem mīļajiem un tuvajiem tas izklausīsies pēc viena blāķa ar "blah, bla - blah, blah, blaaa"..

*** 
pavadīt veselu dienu pie esejas rakstīšanas par grāmtas pirmo nodaļu – gluži kā savākt autora izmētātās domas ar slotu un šaufeli un no gabaliņiem uztaisīt skeletu, kam uzkraut pa virsu savas domas.
Ārkārtīga vientulība. Es zināju, ka tā būs. Bet es nespēju iedomāties, ka tas ir tik grūti. Atkal viena pret visu pasauli.
Un man ir stipras aizdomas, ka esmu tikusi pie sava sapņu darba, jo patiesībā, kur nu vēl tuvāk tikt sabiedrībai, ja ne caur valsts pārvaldi. Māte Terēze modernās pasaules interpretācijā. Jo man ir tādas aizdomas, ka dzīves jēga ir un paliek spējā mainīt un attīstīt pasauli, likt savu artavu kopējā izaugsmē un strādāšanā pie pārmaiņām.
Kaut kādi individuālie mērķi kā piemēram slava, bagātība nedos tik lielu gandarījumu. Tikai mijiedarbība un dalīšanās. Skan naivi un varbūt pat muļķīgi – tomēr, ja mēs spētu izdzīvot esot pašpietiekami, balstoties tikai uz saviem pieņēmumiem un iztiekot bez kompromisiem ar apkārtējo pasauli, tad mūsu nebūtu tik daudz. Nebūtu nepieciešamības sevi atražot.
Sāku saprast, kas ir politika. Ejot pa spirāli atgriežos pie politikas definīcijas.
Es gribu pieturēties pie vecām lietām. Kaut arī atradu pamatu zem kājām, man pietrūkst balsta. Man pietrūkst cilvēki. Sasodīta vientulība. Ir Vija. Aizgājām dejot. Uz Just. Dejot ir jauki. Dejot ar māsu, ārdīties uz dejas grīdas, no sirds vicinot rokas un kājas, šūpojot gurnos un vienkārši kratot miesu mūzikas ritmā. Izlādēšanās (kaut gan jāatzīst, ka kartingi un skrituļslidošana daudz labāk ļauj tikt vaļā no sasprindzinājuma – tāds zvērs pamodās kartingu trasē – pat nebija ne jausmas).
Un mani kaitina, ka esmu pilna ar vārdiem, es nespēju izrkastīt visas tās domas, kas ir. Kā strutas no brūces. Un jūties pilns, piebāzts, nav vietas, kur ielikt ko jaunu un skaistu un apaudzēt. 
un mēs dejojām. Iekšējais vērotājs gan neizslēdzas. Apkārt mīcās cita publika. Vīrieši stāv pie letes, sievietes uzposušās kautrīgi dejo – mīņājas no vienas kājas uz otru un skatās līdzpaņemtās draudzenes acīs. Bet neviena no viņām te nav atnākusi kantēt draudzeni. Atnākušas kantēt tos vīriešus, kas lēnām sūc savus dzērienus un kaut ko tur gaida pie tās letes. Arī viņi ir šeit pēc one-night stand atnākuši. Viņiem viesiem ir vienādas sejas, vienāda matu krāsa, vienāds apģērbs un vienāds skatiens. Atvelkot elpu pagalmā, viņi iet garām un iebliež sejā savu skatienu. Ja tiešām viss notiktu ar vienu skatienu. Cik dzērušai meitenei jābūt, lai viņa atkailinātos, jo čalis ilgāk uz viņu paskatījās. Man mazliet sāp šī sabiedrība. Viņi ir lieliski, kad vēlies aiziet izdejoties (kamēr neaiztiek), masa, kā pamudinājums turpināt lēkāt. Bet ņemot vērā, ka tomēr katrs par sevi viņi ir cilvēki, kļūst skumji.
Un atgriežamies pie politikas. Bet šodien sāku saprast jēdziena vadīšana nozīmi, kas ir pilnīgi savijies elements ar politiku. Nav politikas bez vadītājiem. Nav vadītāju bez politikas. Un šeit parādās jautājums par to, kas gan ir pareizi, kas ir nepareizi, kā ir iespējams nodarboties ar politiku, ja katram ir sava izpratne par to, kā un kāpēc jābūt iekārtotai pasaulei. Viens ir tas, ka šodien lasītās grāmatas autors Roberts Gilpins izsaka domu par to, ka izzudīs tādi veidojumi kā valstis globalizācijas ietekmē:
„Like every human institution, the nation-state was created to meet specific needs. The state arose at a particular moment in order to provide economic and political security and to achieve other desired goals; in return, citizens gave the nation-state their loyality. When nation-state ceases to meet the needs of its citizens, the latter will withdraw their loyality and the modern state will disappear as did feudal kingdoms, imperial systems, and city-states that it displaced.”
Domājot, ka valstis mums ir nepieciešamas kā tautu vienojošs karkass, lai saglabātu kulturālās vērtības, tad jāpaskatās uz ASV, kam godīgi sakot nav kultūras. Par reālām kultūras atšķirībām varējām runāt pirms mūsu ēras, kad Ēģiptei bija savas specifiskās lietas un Actekiem savas. Nu esam tik tuvu cits citam – valstu robežas vairs nav okeāni, mūžameži un jūras – mums ir internets, mums ir cilvēku pārprodukcija, ja tā drīkst teikt. Mēs vairs neesam cits citam kaimiņi – mēs jau sēžam cits citam klēpī. Un tomēr vientulība, norobežošanās, depresija, vēlme pēc sapratnes paradoksālā kārtā nomoka daudzus, kas vēlas izspiest no šīs pasaules vēl vairāk. Informācijas ir tik daudz, ka pat vairs nezini, ko šajā pasaulē vēl iesākt. Viss ir apceļots, redzēts un iepazīts. Klišejiski, bet te ir taisnība. Pat ķeroties klāt jaunam rakstu darbam, saproti, ka neko jaunu tāpat neuzrakstīsi – jaunu formu neatradīsi. Pat postmodernisti, pierakstot savus sapņus, jau vairs tālāk par neloģisku vārdu virknējumu nevar aiziet.
Kaut gan pirms simts gadiem cilvēki domāja tāpat. Un tad atklāja kvantu fiziku. Atrast savu nišu un turpināt domāt.
Atgriežoties pie politikas un vadīšanas.. Vadīšana manā šodienas izpratnē būtu cīņa ar nosaukumu: vara vs. organizēšana. Gan viens gan otrs ir saistīts, taču jautājums, kas ir motivators vadīšanai – vai tā ir varaskāre vai tā ir vēlme ieviest kārtību. Kaut kā šķiet, ka tālāki komentāri lieki.
Pievēršamies politikai – tā, nu, lūk, ir stratēģija, vadlīnijas, pēc kā izvēlas sakārtot. Atzīšos – manā prātā šis jēdziens jau ilgāku laiku stāv ar negatīvu nozīmi un asociējas ar nozākāšanu un vispārēju neapmierinātību. Tāpēc arī cenšos izvairīties no jelkādām lietām, kas ar to saistīts. BET. Tad es atradu darbu valsts pārvaldē.
Kas vēl sakrājies uz sirds? Šķiet, ka nekas. Jābeidz uz kādas pašiedvesmojošas nots. Kā, piemēram, pietika ar nepilnu stundu, lai uzmestu divu lappušu garumā savas domas (kas tāpat nebeidzas – tik tā straume mazliet pieplaka).
Jādara. Kāpēc? Nav ne jausmas. Visi nepieciešamie instrumenti ir iedoti rokās. Nu patiesībā jau viss ir iedots, tik jāmāk paprasīt un mācēšaana paprasīt nozīmē apzināt savas vēlmes un nešaubīties.
Life’s that simple. Just stop asking what’s the meaning of life. „42” she said.

piektdiena, 2013. gada 2. augusts

details.

Šodien parunāsim par sīkumiem, kas iespiežas atmiņā. Pēdējā nedēļa:

*Motociklists brauc pāri krustojumam un piebremzē. Aizmugurē braucošais zilais busiņš, čīkstot bremzēm, ieskrien pakaļā. Motociklistam viss ir kārtībā. Tāds jauks onkulītis ar baltu bārdu noaugušu pazodi kaut ko kliedz virsū busiņa šoferim, kurš visticamāk neko nedzird, jo logi ir ciet. Vispārējs šoks un izbīlis, bet tas arī viss. Onkulītis noāķē nost moča pakaļgalu no bampera un ir gatavs doties tālāk. Vēl tikai jāpiemin franču pāris, kas savā skaistajā valodā nervozi sarunājas. Iespējams, šo vasaras brīvdienu lielākais notikums.

*Vēl arvien mani uzskata par mazu. Pieņemšu kā komplimentu, kad daktere pēc zāļu devas man paziņo: "mūc projām!".

*Bet ar mani vēl runā sakarīgi. Kādam vecam kungam poliklīnikas reģistratūrā tiek skaidrota procesijā, kur jāiet, kam jāmaksā, kur jāmaksā. Tā kā vīrietim ir slikta dzirde, viss tiek atkārtots skaļāk pa visu zāli. Un tā balss ir tieši tāda, kā ar maziem bērniem runājot. Neviļus nāk prātā nupat lasīt uzsāktais Roterdamas Erasma "Muļķības slavinājums" -
"Vārdu sakot, neviens no mirstīgajiem to nevarētu panest, ja es [Muļķība] atkal izpalīdzīgi nepiesteigtos, iežēlodamās par tik daudz likstām, un ja es, līdzīgi dzejnieku dieviem, kas mēdz ar kādu pārvērtību sniegt palīdzību briesmu brīdī, neatgrieztu atkal bērnībāā, cik vien ilgi iespējams, tos, kas jau tuvu kapa malai. Tādēļ nav nevietā, ja ļaudis paraduši saukt vecumu par otro bērnību."
*Garām brauc spīdīga zaļa mašīna, palēlina gaitu, logi ir līdz pusei vaļā un ir dzirdama Gipsy Kings melodija. Paskatos virsū un briļļains šoferis skatās pretī un smaida. Mājās apskatījos, kas par dziesmu - ironiski - Baila me - Dejo man!

*Kavēju kora mēģinājumu, skrienu pa Vecrīgas kluso ieliņu, kur tikai čalis tādā laiskā gaitā iet pa priekšu un dzied. No sirds dzird. Un man ir aizdomas, ka mani nav pamanījis. Bet sagribas dziedāt līdzi - tāpat - no sirds. Līksme tai ieliņā.

ceturtdiena, 2013. gada 1. augusts

Mūžīgi izslāpušie vasaras naktīs

No spēļu zāles izstreipuļo īsa auguma vīrietis, pamet atpakaļ skatu uz mani un aiztenterē pāri ielai, iekāpj zelta krāsas mašīnā un ir prom. Kaut kur dvēseles dziļumos vienmēr kāds kliedz. Ne man. Viņam. Viņai arī - nāk pretī un nopūšas. Vienmēr gribas kaut ko vairāk, skaistāk, patiesāk, vēl. VĒL! Un neapslāpējami.


Ain't no comin' back

Rit pēdējās dienas. Pēdējās nedēļas. Pēdējie divi mēneši.
Iekāpju tramvajā un man priekšā jau ir kolēģis, šogad diplomētais maģistrs fizikā. Pēc saviem neveiklajiem mēģinājumiem uzturēt sarunu, izprašņājot viņu par vasaru un skriešanas sportu, nolemju šoreiz pārbaudīt savā gudrajā telefonā epastu un turpināt lasīt grāmatu, kad saprotu, ka nav tik pieklājīgi. Un es nepadodos pēc pirmajiem mēģinājumiem. Uzdodu jautājumus par konferenci un sarunas pulss ir uztaustīts. Līdz brīdim, kad arī man tiek uzdots jautājums - dokumentus maģistrantūrā jau iesniedzi?
Saminstinos "jā..". Sīkāk nepaskaidroju un runājam par pasniedzējiem. Par Auziņu, Kaščējevu un acīm paskrien garām pēdējie trīs gadi. Vai tas ir viss? Punkts? Un basta?

Garie, tukšie gaiteņi, krēsla, drēgnums, pelēkās grīdas un baltās durvis. Laboratorija ir pašā gaiteņa galā. Uz durvīm izlasu projekta vadītāja vārdu. Ieeju iekšā un no priekštelpas pagriežos pa kreisi un ieeju lielā telpā, kas sadalīta ar starpsienu divās - vienā stāv dažādas mērierīces, tālākajā salikti krietnu gadu gājumu pieredzējuši krēsli un darba galdi. Viens kolēģis jau ir priekšā. Uzreiz prasu, vai viņam būs ko man šodien iedot. E sāk domāt, apjautājas vai rīt un nākamnedēļ arī būšu. Domā, domā un darbs rokā. Vēl pajokojas, ka man vajadzētu vasarā atpūsties. Un tomēr, labi, ka studenti nāk strādāt. Tā vajagot.

Beidzot arī man tiek demonstrēts uz tāfeles kā pie lielākiem spriegumiem mūsu matricu paraugiem rodas caursite un kā ir uztaustīts veids, kā šo efektu samazināt. Tad arī man tiek dots uzdevums šo jauno veidu izpētīt. Publikāciju arī vēl varētu no tā uzrakstīt.. (O, jā! Izklausās neticami un kaut kur gaisā uzmostas entuziasms, spēcīgi purinu galvu un smaidu. Jā, jā, es saprotu un es visu izmērīšu un izpētīšu - beidzot, beeidzot man šeit ir ko darīt!).

Un vēl kā bonusu man piešķir pašai savu darba galdu. (Likumsakarīgi, ka visi, kas tur ir sēdējuši pie manis, institūtu pametuši, labākas dzīves meklējumu vārdā - un arī es tā. Divi mēneši.)

Nokāpju uz tīrtelpām. Smagās durvis aiz manis aizcērtas ar vieglu tarkšķi. Tīrtelpā jūtos ērtāk kā virtuvē. Uzmetu savu balto ķiteli, noņemu visus gredzenus un izklāju salvetes uz visām virsmām. Iestatu svarus, izdaru aprēķinus, izvēlos tīru pudelīti un labākās lāpstiņas vielas pārnešanai. Manas lāpstiņas. Zinu, ka vielai šoreiz itin labi var izmantot platākās, jo viņa smaga un pa gaisu neputēs. Iesveru vielu ar 0,1 mg precizitāti un domās uzsitu sev pa plecu. Un varbūt šī ir pēdējā reize. Kad te ņemos ar lāpstiņām un mēru tādas sīkas vienības. Skumji.

Ar teju vai mīlestību


I Sulfer when you Argon.

ceturtdiena, 2013. gada 2. maijs

Valoda


Cik viss beigu galā ir pārpasaulīgs! 
Domā, ka ir kāda nozīme vienam cilvēkam. Diviem cilvēkam vienam pret otru maz ir kāda nozīme, ja mēs blakus liekam attiecības starp dzīvību un nāvi? 
Tad atkrīt jebkādas šaubas par to, ka būtu grūti ar kaut vienu no dzīvajiem savienoties, jo kopīgs ir teju viss, kopīgi pēdas skar zemi, kopīgi ieelpo gaisu, kopīgi asinis rit vēnās. Mēs visi esam savienoti, mēs esam pie zemes, caur mūsu kājām stiepjas gravitācijas pinekļi, un mēs netiekam projām no tā, kas mēs esam. Mēs esam savienoti arī ar mirušajiem, kas zem zemes guļ. Bet viņi nejūt. Tikai mēs staigājam, jūtam, kā zeme pieskaras pēdām. Kā zeme runā ar mums dažādās valodās. Citreiz tā ir rasa vasaras rītā, citreiz tas ir sniegs, citreiz tas ir jūras ūdens, kas apkļaujas ap potītēm. Bet mēs aizspiežam savas pēdu ausis, noliekam mūsu attiecībām starpā zoles, asfaltus un ejam, izliekoties, ka neko nesaprotam. Mēs tiecamies zaudēt šo savienību ar pasauli, savienību ar citiem cilvēkiem. 
Un tad atkal ir grūti tuvoties. Mēs vairs neatceramies, kā tas ir, kad min vienu un to pašu zemi, kad klausās otra ķermeņa valodā pat šķietami nepieskaroties. Tikai caur zemi. Mēs negribam dalīties ar savām sāpēm, saviem talantiem, domām un sapņiem, bet mēs vēl arvien gribam, lai mums pieskaras. Pieskāriens ir saruna, kas atklāj daudz vairāk kā jebkurš vārds. 
Pasaule, runā ar mums! Stāsti savus stāstus, kad mēs noaujam kājas, brizdami pļavā! Savieno mūs ar tiem, kurus vēl nepazīstam, savieno ar tiem, ar kuriem vēl jāiepazīstas!