Šķiet, ka viss ir beidzies.
Smiltis pulkstenī vēl dažas, bet stikls ieplaisājis, vējš visu iztrenkājis, sapnis izsapņots, bija pārlieku skaisti, pārlieku neticami, tāli, man vajadzēja nojaust, izpluinīts sapnis guļ pie manām kājām, sāpe uz lūpām vēl mazliet mazliet kliedz. Auč! Tikai klusas skumjas. Bez asarām, bez pārmetumiem, vienkārši tukšs klusums, un tieši šovakar Vijas nav mājās, lai padarītu lielo tukšumu vēl plašāku.. mm.
Lūdzu vēl pēdējo reizi klusībā. Esi ar mani vai arī es tiešām nošaušos ar savu nātru pistoli. Ja sāp, tad lai sāp pa īstam. Lūdzu tikai vēl vienu nakti! Lidojumā, idejas vārdā.
Žēl, jo man ir klusas aizdomas, ka nobijies no manis, patiesības un tā, ka viss bija tik skaists un kristāldzidrs. Vismaz tāda bija mana likme.
Esi ar mani vēl šonkt! Vēl tikai vienu vienīgu sapni spilvena dūnās! Vēl vienu reizi divatā! Lūdzu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru