pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

Vienā mucā ar sālītām siļķēm

Uii - ierakstīju pāris ne visai gaišus vārdus un te pēkšņi tie visi pazuda kā uz burvju mājienu! Paši vainīgi - nav ko bāzties manā pozitīvajā bloga ierakstā.

Šorīt visai veiksmīgi tiku pamodināta ar zvanu no Lāsmas 15 min pirms kora mēģinājuma. Taču man izdevās saģērbties 2 minūšu laikā un pagūt vēl uz mašīnu, kurā brauca Lāsma ar savu tanti. Es esmu par sevi lepna. Es pat saņēmu komplimentu par savu skaistumu. Tas nekas, ka autors bija bomzis. Viņam taču arī ir acis un sirds!
Tomēr es esmu nobažījusies, jo četru dienu laikā tas ir otrais gadījums.
Pirmoreiz es tikko biju izkāpusi no autobusa, kas kratījās no Rēzeknes savas četrarpus stundas. Es ļoti steidzos uz kori. Man gāja pretī divi bomāri. Viens pat apstājās, skatījās uz mani un iesaucās: "Kāds skaistums! Bet kāpēc viena?"
Ko es darīju? Pie sevis pasmaidīju un skrēju tālāk. Kompliments paliek kompliments, lai vai no kādas mutes nācis. Taču tunelī jau nonākusi, neviļus paskatījos skatlogā uz savu atspulgu un gandrīz šausmās iekliedzos. Mati galīgi izspūruši, pati šķība no ceļasomas smaguma un bāla, nogurušām acīm. Nu jāā...
Šodien jau man bija vien tie paši izpūrušie, nekādā jēdzīgā frizūrā nesavācamie mati. Tomēr.
Es jau priecājos.. Vismaz cenšos.
Jo šis ir priecīgais bloga ieraksts.
Šodien atbrauca paps un aiveda paēst pusdienas Alfā. Es pārgurusi galīgi no vakardienas ballītes, jauniešu desanta, kontroldarbiņiem un koncerta. Kā parasti viss paliek gluži vienaldzīgs, ka nevarēju nedejot pa veikala ejām. Es jau papam atvainojos, bet viņš tikai pamirkšķināja acis un pajautāja:"Kāpēc?"
Tāpēc es turpināju izklaidēties.
Nebūtu pat varbūt pamanījusi bijušo fizikas skolotāju Proskurinu, ja vien mani nepiesaistītu mīlīgais skats, kad mazs puisītis pieķēries tētim pie rokas, cenšas tikt uz priekšu un vēl pie reizes apskatīt visu, kas palicis aiz muguras. Tik jauki! Žeņa arī tāds nedaudz samulsis, taču pasmaidīja un atbildēja sveicienam.

Es dabūju eļļas krāsas! Es nezinu gan, cik labas, jo tās maksāja tikvien kā 2 latus, bet šobrīd noteicošā ir sajūta, ka man ir iespēja jebkurā brīdī atkāpties no visa un sākt savā nodabā šķiesties ar krāsām, triept uz papīra un aizmirsties.. Man pagaidām pietiek ar sapni par gleznošanu.

Varbūt arī tagad par to sapņošu! Atkal jāsaka arlabunakti, saldus sapņus!

2 komentāri: