svētdiena, 2013. gada 22. septembris

Pavisam lielā nopietnībā un Vara vs. Organizēšana


Jā, tas lieliskais brīdis ir pienācis, kad ir atrasts pavisam nopietns darbs, studijas rit pilnā sparā un iet pēdējās divas nedēļas, pirms dzīve iegūst pavisam skaidru virzienu - tas ir - līdz kļūstu par darbacilvēku uz pilnu slodzi, no kurām, turklāt, nedēļa tiks pavadīta Sardīnijā ar kori.
Ar milzīgu cerību skatos uz darbu kā iespēju strādāt sabiedrības labā un ar nepacietību gaidu jaunos uzdevumus.
Taču atklāti sakot, es vienmēr esmu ilgojusies pēc tādas rutinētas dzīves - nu vismaz pamēģināt, kas tas ir. Vismaz divus gadus es skatos uz savu darbu. Ar lepnumu rakstu šo vārdus. Ar lepnumu iesoļoju 'pieaugušo' dzīvē. Ar pavisam lielu nopietnību apvelku žaketi un zīmuļveida svārkus pāri celim, savācu matus copē. Esmu izvēlējusies šo ierēdņa lomu savā dzīvē. Cerams, ka izdosies. Oficiāli paziņoju, ka man brīvi būs tikai katri otrie trešdienu vakari, visi ceturtdienu vakari un pilnas svētdienas. Un mani var dabūt pa naktīm. Visām naktīm, ja vien komplektā nāk kafijas krūze...
(Ārprāts, kā es to izturēšu? Tais brīvbrīžos man būs jāmācās un jāraksta sasodītās esejas!)

Es pazudīšu. Es palēnām izslīdēšu no visu dzīvēm.. Un man izpaliks teātru apmeklējumi (ak, kā es gribu!), izpaliks operas un ballītes. Mīlestība? Kad mani brīdināja, ka attiecībām nu ir arvien lielāka loma, man nešķita, ka organizācijai būs jāpievērš sevišķa uzmanība. Ja labi grib, visu gan jau var vienmēr sabīdīt..

Bet tagad mazliet paraujas bailes. Kā gan?

Tas ir upuris? Kādas gan muļķības!

Un varbūt jābūt vienkārši jaudīgākam, jālasa ātrāk - 80lapusīgi raksti jāizlasa slīpi ne ilgāk kā stundu. Sākumā nesanāks un esejas būs draņķīgas, bet ar laiku uztrenēsim arī šīs maņas. Mācīties var efektīvi, ja māk.

Kas nāks ar mani ēst pusdienas Vecrīgā? Pastaigas pusdienslaikā? Anyone?

Un tagad jāatgriežas pie mājasdarba. Galīgi nespēks. Un slinkums.
Tikai 21 un esi jau ieskaitīts pieaugušo kārtā. 28.oktobrī varbūt arī to atzīšu.

Maza atkāpe: salūtu cīņas Meksikā - cik skaisti, tik biedējoši - gluži kā skatīties uz degošu Rīgas pili.
Turpmāk rakstīšu par..

kas īsti ir vadība: vara vs. veiksmīgs menedžments (organizēšana)

un vientulība ir tad, kad nezini nevienu, ar kuru varētu parunāties par to, kas nodarbina prātu, jo visiem mīļajiem un tuvajiem tas izklausīsies pēc viena blāķa ar "blah, bla - blah, blah, blaaa"..

*** 
pavadīt veselu dienu pie esejas rakstīšanas par grāmtas pirmo nodaļu – gluži kā savākt autora izmētātās domas ar slotu un šaufeli un no gabaliņiem uztaisīt skeletu, kam uzkraut pa virsu savas domas.
Ārkārtīga vientulība. Es zināju, ka tā būs. Bet es nespēju iedomāties, ka tas ir tik grūti. Atkal viena pret visu pasauli.
Un man ir stipras aizdomas, ka esmu tikusi pie sava sapņu darba, jo patiesībā, kur nu vēl tuvāk tikt sabiedrībai, ja ne caur valsts pārvaldi. Māte Terēze modernās pasaules interpretācijā. Jo man ir tādas aizdomas, ka dzīves jēga ir un paliek spējā mainīt un attīstīt pasauli, likt savu artavu kopējā izaugsmē un strādāšanā pie pārmaiņām.
Kaut kādi individuālie mērķi kā piemēram slava, bagātība nedos tik lielu gandarījumu. Tikai mijiedarbība un dalīšanās. Skan naivi un varbūt pat muļķīgi – tomēr, ja mēs spētu izdzīvot esot pašpietiekami, balstoties tikai uz saviem pieņēmumiem un iztiekot bez kompromisiem ar apkārtējo pasauli, tad mūsu nebūtu tik daudz. Nebūtu nepieciešamības sevi atražot.
Sāku saprast, kas ir politika. Ejot pa spirāli atgriežos pie politikas definīcijas.
Es gribu pieturēties pie vecām lietām. Kaut arī atradu pamatu zem kājām, man pietrūkst balsta. Man pietrūkst cilvēki. Sasodīta vientulība. Ir Vija. Aizgājām dejot. Uz Just. Dejot ir jauki. Dejot ar māsu, ārdīties uz dejas grīdas, no sirds vicinot rokas un kājas, šūpojot gurnos un vienkārši kratot miesu mūzikas ritmā. Izlādēšanās (kaut gan jāatzīst, ka kartingi un skrituļslidošana daudz labāk ļauj tikt vaļā no sasprindzinājuma – tāds zvērs pamodās kartingu trasē – pat nebija ne jausmas).
Un mani kaitina, ka esmu pilna ar vārdiem, es nespēju izrkastīt visas tās domas, kas ir. Kā strutas no brūces. Un jūties pilns, piebāzts, nav vietas, kur ielikt ko jaunu un skaistu un apaudzēt. 
un mēs dejojām. Iekšējais vērotājs gan neizslēdzas. Apkārt mīcās cita publika. Vīrieši stāv pie letes, sievietes uzposušās kautrīgi dejo – mīņājas no vienas kājas uz otru un skatās līdzpaņemtās draudzenes acīs. Bet neviena no viņām te nav atnākusi kantēt draudzeni. Atnākušas kantēt tos vīriešus, kas lēnām sūc savus dzērienus un kaut ko tur gaida pie tās letes. Arī viņi ir šeit pēc one-night stand atnākuši. Viņiem viesiem ir vienādas sejas, vienāda matu krāsa, vienāds apģērbs un vienāds skatiens. Atvelkot elpu pagalmā, viņi iet garām un iebliež sejā savu skatienu. Ja tiešām viss notiktu ar vienu skatienu. Cik dzērušai meitenei jābūt, lai viņa atkailinātos, jo čalis ilgāk uz viņu paskatījās. Man mazliet sāp šī sabiedrība. Viņi ir lieliski, kad vēlies aiziet izdejoties (kamēr neaiztiek), masa, kā pamudinājums turpināt lēkāt. Bet ņemot vērā, ka tomēr katrs par sevi viņi ir cilvēki, kļūst skumji.
Un atgriežamies pie politikas. Bet šodien sāku saprast jēdziena vadīšana nozīmi, kas ir pilnīgi savijies elements ar politiku. Nav politikas bez vadītājiem. Nav vadītāju bez politikas. Un šeit parādās jautājums par to, kas gan ir pareizi, kas ir nepareizi, kā ir iespējams nodarboties ar politiku, ja katram ir sava izpratne par to, kā un kāpēc jābūt iekārtotai pasaulei. Viens ir tas, ka šodien lasītās grāmatas autors Roberts Gilpins izsaka domu par to, ka izzudīs tādi veidojumi kā valstis globalizācijas ietekmē:
„Like every human institution, the nation-state was created to meet specific needs. The state arose at a particular moment in order to provide economic and political security and to achieve other desired goals; in return, citizens gave the nation-state their loyality. When nation-state ceases to meet the needs of its citizens, the latter will withdraw their loyality and the modern state will disappear as did feudal kingdoms, imperial systems, and city-states that it displaced.”
Domājot, ka valstis mums ir nepieciešamas kā tautu vienojošs karkass, lai saglabātu kulturālās vērtības, tad jāpaskatās uz ASV, kam godīgi sakot nav kultūras. Par reālām kultūras atšķirībām varējām runāt pirms mūsu ēras, kad Ēģiptei bija savas specifiskās lietas un Actekiem savas. Nu esam tik tuvu cits citam – valstu robežas vairs nav okeāni, mūžameži un jūras – mums ir internets, mums ir cilvēku pārprodukcija, ja tā drīkst teikt. Mēs vairs neesam cits citam kaimiņi – mēs jau sēžam cits citam klēpī. Un tomēr vientulība, norobežošanās, depresija, vēlme pēc sapratnes paradoksālā kārtā nomoka daudzus, kas vēlas izspiest no šīs pasaules vēl vairāk. Informācijas ir tik daudz, ka pat vairs nezini, ko šajā pasaulē vēl iesākt. Viss ir apceļots, redzēts un iepazīts. Klišejiski, bet te ir taisnība. Pat ķeroties klāt jaunam rakstu darbam, saproti, ka neko jaunu tāpat neuzrakstīsi – jaunu formu neatradīsi. Pat postmodernisti, pierakstot savus sapņus, jau vairs tālāk par neloģisku vārdu virknējumu nevar aiziet.
Kaut gan pirms simts gadiem cilvēki domāja tāpat. Un tad atklāja kvantu fiziku. Atrast savu nišu un turpināt domāt.
Atgriežoties pie politikas un vadīšanas.. Vadīšana manā šodienas izpratnē būtu cīņa ar nosaukumu: vara vs. organizēšana. Gan viens gan otrs ir saistīts, taču jautājums, kas ir motivators vadīšanai – vai tā ir varaskāre vai tā ir vēlme ieviest kārtību. Kaut kā šķiet, ka tālāki komentāri lieki.
Pievēršamies politikai – tā, nu, lūk, ir stratēģija, vadlīnijas, pēc kā izvēlas sakārtot. Atzīšos – manā prātā šis jēdziens jau ilgāku laiku stāv ar negatīvu nozīmi un asociējas ar nozākāšanu un vispārēju neapmierinātību. Tāpēc arī cenšos izvairīties no jelkādām lietām, kas ar to saistīts. BET. Tad es atradu darbu valsts pārvaldē.
Kas vēl sakrājies uz sirds? Šķiet, ka nekas. Jābeidz uz kādas pašiedvesmojošas nots. Kā, piemēram, pietika ar nepilnu stundu, lai uzmestu divu lappušu garumā savas domas (kas tāpat nebeidzas – tik tā straume mazliet pieplaka).
Jādara. Kāpēc? Nav ne jausmas. Visi nepieciešamie instrumenti ir iedoti rokās. Nu patiesībā jau viss ir iedots, tik jāmāk paprasīt un mācēšaana paprasīt nozīmē apzināt savas vēlmes un nešaubīties.
Life’s that simple. Just stop asking what’s the meaning of life. „42” she said.