piektdiena, 2013. gada 5. aprīlis

vārds



Gaiss sabiezē.

Es nezinu, kāpēc man ienāca prātā šī doma par stāstu, kas viscaur ir telpas apziņas pārpildīts. Kur varoņi izjūt, kā tā veļās viņiem pāri, kā gaiss sabiezē starp diviem cilvēkiem, kā divi cilvēki piesūcas viens otram, kad attiecības aiziet tā, kā tās šaudās manā prātā.

Taču katrai telpai ir sava sajūta.

Kad gaiss ir retināts un auksts, retināts un karsts – tik sāpīgs, bet neizbēgam un ass, kad gaiss ir biezs un auksts – no mutes veļas laukā ogļskābā gāze kā dūmu mutuļi. Tikai neaizdedzini!

Gaiss kļūst sabiezēts un karsts. Karsts, sutīgs uz pieres izsitas sviedri, aizsitas elpa, kaklā sāk kņudināt un asaro acis. Sviedri, kas pārklājas pār ādu ir kā tāda želeja. Viegli lipīga un pārsedz visu. Un kad Tu piecelies no ādas krēsla, tas viss ir slapjš, tāpat pēcpuse un mugura, kas atspiedusies pret atzveltni.

Un tad kāds pasaka vārdu. Nav svarīgi kādu – Tu vēl pat nezini, jo tas vēl līdz ausij nav lāgā atnācis, kad ar acīm un ādu samani, ka tas tāds maziņš, ass un derdzīgs, skrien Tev pretī, klakšķinādams mēli. Sabīsties un jau pagūsti sarauties. Tas atsitas pret bungādiņām un iespraucas ausī iekšā tā, ka nokut un sīkas tirpiņas pār kaklu pārskrien.

Un tik tad Tu saproti, ka tas mazais asais kamoliņš bija Tavs vārds, un kāds Tevi vienkārši sauc pie sevis. Un liekas jau jokaini, jo parasti tas, kam Tu atsaucies ir tāds lepns un krūtis izstiepis maigs zīdtārpiņš, kas līdz Tevīm atlido ar zvirbuļa spārniem, nosēstas uz auss maliņas, nomet spārnus un patīkami ieritinās ausīs un vērpj savus zīda tīklus.

Bet kad visādi pa savu muti izviļā un izkošļā Tavu vārdu, tad nemaz nevari atjēgties, kur te tādi visādi salīduši. Citi speķaini, citi pēc sīpoliem ož un par citiem vispār labāk negribas domāt. Bet viņi atveļas un tad mīcās pa ausīm, ārda Tevis ierīkoto kārtību un sistēmu. ...