Pienākusi nakts basām kājām. Nupat, nupat caur logu tā ieslīdēja istabā. Atlika vienīgi izslēgt gaismu.Fonā skan Troja. Kāpēc pat šajā filmā ir stāsts par mīlestību? Kas vispār ir mīlestība? Es nezinu. Tas ir jautājums, kuram jānoskaidro atbilde. Man tādu krājumā vēl ir daudz. Man pat kādu brīdi bija ideja ierīkot jautājumu kladīti. Pirmais jautājums tāds galīgi muļķīgs un neveikls, beit iedomājieties situāciju, kad jūs esat ciemos pie karalienes. Mugurā dārgas, skaistas drēbes, nospodrinātas kurpes, kas dārgākas par televizoru. Ap garum garu galdu sēž vesela kaudze skaistu cilvēku vēl skaistākās drānās un taisnām mugurām. Galds klāts ar satīna galdautiem, kas izšūti zelta diegiem. Katram cilvēkam priekšā nolikts dārgākais ķīnas porcelāns, apgleznots ar vissmalkākajām otiņām. Ap šķīvi saliktas bezmaz tūkstotis dakšiņu, bet mazliet tālāk rokas stiepiena attālumā, gozējas trauki ar viskrāšņākajiem un aromātiskākajiem ēdieniem pasaulē. Tu sev liec visuko - daudz ko tikai tāpēc, ka tas izskatās tik gards un sātīgs.. un galvenais - dārgs. Ārpus šī nama durvīm ko tādu nebūtu iespējams atļauties. Tu uzliec kādu ēdienu, kas izskatās pēc zivs, kas pildīta ar augļiem. Tu cel smalko dakšiņu, kas iespējams ir vēl vērtīgāka par tavām brīnišķīgajām kurpēm. Iespējams pat, ka to radījis kāds izcils dakšiņkalējs, meistars, pie kura grib mācīties tūkstošiem jaunu puišu. Taču neviens vēl nav bijis pietiekami atjautīgs, veikls, nevienam nav tāda talanta. Meistars gaida izredzēto, taču līdz tam savu darbu dara pats kaut kur Namībijas tuksnešos pie dimantiem rotātas akas, prom no visiem, lai neviens neatklātu viņa noslēpumu. Šo meistaru sargā šakāļi un lauvas. Vējš aizpūš nevēlamiem viesiem acis ar smilšu graudiem un karstums bendē ceļinieku miesu.
Pa tādiem ceļiem nākušu dašiņu tu cel pie lūpām. Vēl un vēl ieelpo dievišķo ambroziju smaržu kā vīnu, kurš celts no visdrūmākajiem pagrabiem, ko Alans Po tik dāsni aprakstījis savos stāstos. Ļauj, lai smarža kņudina tavus deguna matiņus, kad pavisam nejauši kāds aizmaldījies smilšu graudiņš no tiem pašiem Namībijas tuksnešiem, apmaldās tavā elpvadā un sāk grauzt. Nespējot ne acis pamirkšķināt, viss skaistums no dakšiņas aizlido pāri visam galdam līdz ar dažiem DNS paraugiem. Ko tādā brīdī darīt ar izmētāto ēdienu? Vai to atstāt uz galda un gaidīt, lai apkalpotājs savāc? Kā aiz tāda bērna? Vai varbūt savākt pašam? Vienīgi tādā gadījumā - kur to ēdienu likt? Apēst? Pie tāda galda? Ielikt atpakaļ šķīvī, kurš jau tā ir piekrauts, ka viss sajauksies kopā tik un tā? Varbūt "netīšām" nomest? Varbūt jāizliekas, ka tas nebiji tu? Es nezinu. Patiešām. Tas mani nomoka jau veselu mūžību. :D
Bet lūdzams, neuztveriet mani pārlieku nopietni! Man vienkārši patīk iespringt par sīkumiem. Man ir vēl daži jautājumi, bet tos atstāsim kādam citam vakaram, kad aiz loga zibeņos un ducinās vai līs garlaicīgs lietus, kad Zane ieskries istabā un iesauksies: "Laiks parunāt par eksistenciālām lietām! Vai es šovakar atklāšu, kāda ir dzīves jēga?". Es apsolu, ka tad es neuzdošu jautājumus par ēdieniem, bet varbūt kaut ko līdzīgu, piemēram: kā šķirot spuldzītes, kad tās met laukā? Vai man tās ir jāsadala līdz mazākajai stieplītei? Un pēc tam spuldzīšstikls arī pārvērtīsies par pudeli? Bet tagad jau nemaz nedrīkst tādas izmantot, tagad ir ekonomiskās, un viņām ir iekšā balts pulverītis. Kur tad jāliek tas pulveris? Pie zālēm? Bet varbūt pie radioaktīvajiem atkritumiem t.i. baterejām? Bet tad neizveidosies gadījumā kaut kāda ķīmiskā reakcija un konteiners neuzies gaisā?Kušš! Jāpiebremzē! Ar šo visu gribēju sacīt: "I'm back!" Jo līdz šim brīdim visu vasaru manu rīcību diktēja jūtas, sajūtas, emocijas. Laiks ļaut vaļu prātam! Būs interesanti paceļot pa viņa mudžekļainajiem labirintiem. Pievienojieties man! ;)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru