pirmdiena, 2013. gada 16. decembris

diena, kad noslēgt mieru

Zils mēness ietinies mākoņu dūmakā. Gaiss sasalis un pirkstu kauliņi kļūst zili. Kurpēs ledus gabaliņi. 
Skaņa ārdās baznīcas velvēs un atbalss triecas sejā, iedragā degunu - tas nosalis sarkani zils.
Aleksa izmet frāzi: "Neviens garīgi veselais nav spējīgs palikt šajā korī ilgi." Esam jukuši. Pilns mēness. Laiks salīgt ar sevi un savu pasauli mieru. Taču tas mundrums no rīta noslīd zem x ass un absolūti pretējs vakarā. Pamest visu. Nolīst kaktiņā un skatīties uz glītām lietām. Pašam radīt.
Ejam atpakaļ pa laika asi. Pēcpusdiena. Kolēģe ienāk kabinetā. Kā atvainodamās tai vārdi birst kā pupas no caura groza. Nerimstas un nerimstas - kā atgriezta šļūtene. Tā šļācas man virsū un pēdējās 40 minūtes pirms darba dienas beigām es varu aizmirst. Dokumenti paliek nerediģēti un man vienkārši viņas ir žēl. Vienīgais kā varu palīdzēt, paklausīties un uzturēt acu kontaktu. Es esmu klātesoša.
Ejam vēl tālāk uz rīta pusi. Pusdienslaiks Vecrīgā un kaut kā dīvaini - gribas nofotogrāfēt aukstu sarkano bruģi un ielikt atmiņā. Tāda pirmdienas dvesma.
Rīts darbā - pildspalva slīd pār papīru un pirmo reizi četru gadu laikā rokraksts atgriezies pie saviem kārtīgajiem, vijīgajiem burtiem. Attēls ar domām runā vienā valodā un piedzimst apņemšanās. Apņemšanās beigt neprātīgo bēgšanu. Turpat atnāk miers. Mans Ziemassvētku laiks.
Ritinām vēl līdz pašam rītam. Ieskrienu aizelsusies ārsta kabinetā - gan cepuri, gan cimdus aizmirsu - steigā aukstumu pat nepamanīju. Daktere tur pie manas galvas aparātu un gaida to nopīkstam, tad maina laukumu un atkal gaida pīkstienu. Skan radio - konkursa jautājums par tējas krūzi - cik ilgā laikā mašīna nobrauks 444km līdz Liepājai. Nodarbinu samiegojušos prātu, kad daktere pabeigusi apjautājas - "kā ir? nenogurāt?.." jo sēžot mīkstā krēslā ir tik viegli pagurt.