Dullie.

Es vakarnakt tik ļoti gribēju aiziet ātrāk gulēt, bet sākās skaipā saruna ar kaudzi cilvēkiem par Ziemassvētku balles plakātu. Mums ir tradīcija to rīkot pirmkursniekiem. Sasparojāmies un pievienojām datoriķu pirmkursniekus mūsu komandai. Tagad ir tik daudz darbīgu cilvēku, ka man pat sāk šķist, ka neesmu īsti nepieciešama. Dīvaini. Bet nu tik un tā gulēt aizgāju tikai divos.
Būtu, iespējams, izgulējusies, bet no rīta sāka gaudot sirēnas. Lai gan šis maigais modinātājs mani tik ļoti nenokaitināja kā mamma, kas iemetās istabā: "Zane, kāpēc tās sirēnas skan? KAS mums jādara??" Ak jel, mam, it kā es to zinātu. Pateicu, ka radio mēdz paziņot. Viņa, protams, ieslēdza datoru un līdz galam izjauca manu laisko snauduļošanu.
Visu laiku ceļā uz skolu šķita, ka šī nav patiesi laba diena. It kā ar kreiso kāju būtu izkāpusi no gultas vai vispār nebūtu no tās tikusi ārā. Sūtīju lekcijās zīmīti Ievai, ka man pielipis viņas vakardienas īgnums, bet pauzītē izskanēja apgalvojums, ka es taču nemaz neizskatos nelaimīga. Un patiešām! Atjēdzos, ka, kaut jūtos draņķīgi, lūpu kaktiņi ir uz augšu un es visu laiku smejos. Ideāli!
Otrā lekcijas pusē kopistiski ar Alisi sapņojām par itāļu matemātiķi Džuzepi Peāno, kam ir tieši tik piemērots vārds, lai viņam piederētu maza, mīlīga picērija, kurā būtu rūtaini galdauti, spēlētu akardeonu un vijoles un skanētu šī dziesma:

Pēc testu izpildīšanas mehānikā tā arī palikām kojās. Pēc pastaigas pa apsnigušo parku ar termosiem sekoja ļoti, ļoti kārtīgs ēdiens - divas pannas ar makaroniem, kas sacepti ar olu un sieru - tas viss uz pieciem cilvēkiem. Kāds minēja, ka makaroni bija 1kg, bet olas - 10! Bet mums ar Alisi nepietika, tāpēc atnesām no veikala vēl kasti saldējuma un šokolādi, ko četratā notiesājām. Piektais atteicās - mīkstais.

Taču vēders vēl tagad sāp. Tik daudz nebiju ēdusi pa visu iepriekšējo nedēļu kopā. Bet ko? Ja dod ēdienu bez maksas, tad jāēd. :)

Un atkal jau es runāju par ēdienu.

Tikko ienāca prātā Amerika, kur pirms kādiem 13 gadiem mēs dzīvojāmies. Mums virtuvē uz galda vienmēr stāvēja tāda ļoti liela caurspīdīga plastmasas cepumu kārba, kas bija pērtiķīša formā, un cepumiņi arī bija kā pērtiķīši. Un vēl tur bija zemeņu auzu putra, kas garšoja briesmīgi salīdzinājumā ar Latvijas parasto. Plus vēl bija arī milzīgas sauso brokastu kastes (bija arī, starp citu, tādas maziņas, vienas reizes Kellog's paciņas), no kurām mēs ar māsu taisījām mājas Barbijām, jo to mums bija daudz. Amerikā 7 vai 8 latu vietā viņas maksāja tikvien kā 3 dollārus. Matel turklāt. Mazas meitenes laime pilnīga.

Man tik ļoti gribas kaut kur aizceļot. Vienalga kur, ka tik ārpus Latvijas. Ai!