sestdiena, 2010. gada 11. septembris

Žaļe rūta!

Es nupat, nupat tikai atgriezos no Lietuvas. Paguvu jau gan to iztvītot un arī Laurai aizrakstīt. Arī par to, ka esmu palikusi bez balss. (Bet vispār "Es gribu būt kaprīza meitene" nodziedāt var vēljoprojām.)

Lietuvā biju ar savu teātra studiju. Mēs improvizējām ļoti aktīvi. Es personīgi ļoti augstu vērtēju mūsu sniegumu, ņemot vērā, ka viss notika nepierastā vidē, angļu valodā, pastāvot riskam būt nesaprastiem. Tomēr izdevās!

Secinājums nummur viens - lietuvieši mīl sava karoga krāsas. Tik daudziem bija mugurā kaut kas spilgti zaļš vai dzeltens. Vakarā sāka reāli jau krist uz nerviem. Tomēr jāatzīst, ka mani kā latvieti ļoti saista karmīnsarkanā.
Lietuviešiem kaut kas ir arī ar stilu. Viņi IR stilīgi, bet citādā veidā kā mēs latvieši. Vakar man bija jauni melni papēžzābaciņi un svārki. Rīgā tas nav nekas sevišķš, taču Lietuvā, Šauļos, kas ir pietiekami liela un civilizēta pilsēta, pakaļ pīpināja mašīnas un vīrieši atskatījās. Tur meitenes ir mākslinieciskākas. Man patīk.

Ierados piektdien. Noskatījos vienu reāli labu ritma-kustību lugu. Iedvesmojos. Pēc tam bija vēl viena izrāde - leģendārā izrāde "Princese Turondota". Godīgi? Bija gaarlaicīgi. Ņemot vērā valodas barjeru.

Vakarā visiem tusiņš. Iepazinos ar grupas, kas uzstājās un izrādās Lietuvā ir ļoti populāra (Colours of the boubles), menedžeri. Padejoju ar savējiem. Tad bija katrai teātra studijai jārāda skečiņš. Mums galīgi nepieleca, ko no mums grib (pārāk draņķīga viņiem tur angļu valoda). Mums it kā bija jārāda kā baltā vārna (tā sauc festivālu) mums ir palīdzējusi. Taču lietuviešu puiša izmocītais "white crow"(kas, starp citu, nozīmē baltais krauklis) izklausījās kā "fat cow". Mēs tā arī saputrojāmies, taču vismaz skatītājiem bija ļoti jautri.

Pēc tam visi izklīda pa mājvietām. Mēs dzīvojām tādā kā studentu viesnīcā, kas ironiski bija piesaistīta tehnoloģiju fakultātei. (Fizika ir visur! Man točna.) Visi kaut ko iedzēra (izņemot mani un Viju. Mums pietika ar  kafiju un kolu). Iepazināmies ar lietuviešiem. Samācījāmies viņu izsaucienus kā "Žaļe rūta", kas nozīmē "nolādēts" un "Šeļmi" ("hot" jeb "seksīgi'). Es pēc tam drīz gāju gulēt, jo biju izlaidusi daļu no iepriekšējās nakts, skatoties filmu "Atonement", kas, starp citu, obligāti jānoskatās. Pirms tam pabeidzu lasīt vienu grāmatiņu, iesāku otru (par Fiziku [es taču teicu]), uzrakstīju trīs dzejoļus un atlūzu. Sapņoju par saviem kursa biedriem, jā, arī Jāni, es viņam gribēju palīdzēt atveseļoties vai kaut ko tamlīdzīgu.

Sestdien knapi pamodos. Īstenībā neko citu negribējās kā vien mājās, taču bija jādodas ekskursijā uz Krustu kalnu. It kā brīnišķīga vieta, taču ne visai piemērota, ja ir svarīgi saglabāt entuziasmu līdz izrādei pēcpusdienā. Piedodiet man, bet es to nebaudīju, diezgan raitā solī izgāju pa taciņām, noslēgusies sevī, nemirkšķinot acis. Ja jutīšu aicinājumu, es atgriezīšos, bet tad ar apceri, varbūt savu krustiņu. Kaut gan tā vieta ir ļoti tūristiska.

Atgriezāmies Šauļos. Mums bija iespēja iet uz izrādi vai iet pastaigāties līdz mēģim. Mēs ar viju izvēlējāmies otro variantu. Sameklējām brīnumjauku kafejnīciņu "Kavekukai", kur mielojāmies ar kēksiņiem un īru kafiju. Mmm.. Pēc tam ar uzmundrinošu domu iesprukām pie teltīm, kas stiepās visas ielas garumā (jo bija pilsētas svētki) un meklējām nieciņus, ko iegādāties. Es atradu skastus puķu auskarus (nu jau ceturtais mans auskaru pāris) un veikaliņu ar konfektēm no bērnības. Vēl viens mmm.. Es šopēcpusdien baudīju dzīvi. Un,, kad tad vēl to var darīt? Vismaz man bija iedvesma, kuras dēļ droši vien sanāca improvizācija. Publika uzņēma mūs atsaucīgi. Cītīgi klausījās. Visu saprata, iesaistījās priekšnesumā ar oriģināliem priekšlikumiem. Es toties sapratu, ka manas zināšanas šajā valodā ir daudzkārt labākas nekā pati domāju, ka labi ir pieminēt populāras personas (aktierus un grāmatu varoņus, piem.) un tēlot dzīvniekus. Manas lomas bija visai interesantas - Vecs vīrs, kas meklē Žaļe rūta, Antonio Banderas, lobsters (gan sakapāts, gan bēgošs), basketbolbumba, Voldemorts. Tāpēc es mīlu impro. Es varu būt jebkas. :)
Izrāde beidzās ar draudzes deju, lietuviešiem, kas cēlās kājās un applaudēja un sauca "Paldies, paldies, paldies!" Tādiem momentiem ir vērts dzīvot.

Tad bija festivāla aizklāšana, atvadas, brauciens mājup, dziedot dziesmas (visas, kas nāk prātā, izņemot "kaijas"). Došanās no "Rīdzes" uz dzīvokli, baidoties uzskriet virsū kādam paziņam, jo nu es nemaz neizskatījos tā, lai gribētu būt atpazīta - pārgurusi, netīriem matiem, aizsmakušu balsi, it kā es būtu nenormāli kapājusi, briesmīga salikuma apģērbā (Lietuvai piemēroti, Latvijai - ne).
Mamma atvēra durvis: "Čau! Es domāju, ka jūs atgriezīsieties tikai rītvakar."
Jā, mam, es arī priecājos tevi satikt! :)

Visumā jauki! Vienīgi esmu slima un pārēdusies. :D

7 komentāri:

  1. :D tik smieklīgi. :D
    un, Zane, es zinu, kas ir īru kafija.(tu nevari mani apmuļķot)

    beigas gan visu nosit :D bet es arī esmu pārēdusies.

    AtbildētDzēst
  2. Es biju piemirsusi par to kafiju, taču tas neko nespēja sabojāt. Viskiju takš es nedzēru. :)
    Šodien vispār visu laiku sevi pielādēju ar kofeīnu un cukuru. Drošvien būs problēmas aizmigt. Kaut gan...

    AtbildētDzēst
  3. Kas ir īru kafija? :D jūtos apjukusi.

    Kopumā foršs ceļojums :)

    AtbildētDzēst
  4. īru kafija ir kafija ar viskiju. taisa tā: pielej krūzītē kafiju, līdz nevar redzēt dibenu un tad lej klāt viskiju, līdz var atkal redzēt dibenu :D nu tā man stāstīja.
    bet vispār kafejnīcās tā netaisa.

    AtbildētDzēst
  5. īru kafija ir tā, ko Initai negribēja pārdot Double Coffee :)

    AtbildētDzēst
  6. es maksāju ar ISECu, tāpēc droši vien man pārdeva. Taču to, ka tā ir kafija ar alkoholu, es atskārtu tad, kad atpazinu smaržu. :)

    AtbildētDzēst
  7. Nabaga Zane :D tur taču ir rakstīts man šķiet pie sastāvdaļām. nevar būt, ka nav.
    Gan jau, ka lietuviski "Viskijs" ir ļoti līdzīgi.

    AtbildētDzēst