No mežmalas izlec vilks un atņirdz zobus. Bet tas tomēr kā izrādās nav ļaunais vilks - viņš atņirdz zobus siltā smaidā. Viņš pielabinās ar komplimentiem un saldenu balstiņu, viņš čukst meitenei mīlas vārdus. Viņa nosarkst tik sarkana kā viņas kapucīte. Lai jau iet viens pīrādziņš vilka kungam. Viņš tik skaisti prot runāt. Un tā vilks cilpo līdzi Sarkangalvītei un apēd visus pīrādziņus. Vēl ķepas labsajūtā aplaiza. Taču viņam nepietiek - vēderā vēl vieta miljons pīrādziņiem, tāpēc viņš turpina meitenītei "sastādīt kompāniju". Lai nebūtu vecmāmiņai tukšs groziņš jānes, Sarkangalvīte apstājas mežmalā un plūc zilās vizbulītes. Vilkam viņa saka, lai negaida. Un ko šis? Pasamaida un aizcilpo. Vilks ielien būdiņā, aprij vecmāmiņu un gultiņā gaida Sarkangalvīti, jo kuņģī vēl viens kaktiņš pasargāts tieši viņai.
Tikai Sarkangalvīte, muļķīte, nepamana kā pienāk nakts un kā koki atdzīvojas. Mežš meiteni aprij līdz ar sarkano micīti. Saltās bailēs meitene apjūk, melniem matiem kā nakts plandoties vējā, viņa skrien cauri gaudulīgajam biezoknim, taču neredz ne gala, ne malas. Bezspēkā viņa nokrīt sniegā un aizmieg.
Nākamā rītā meiteni, ko mēs ieraugam saules staru glāstos, vairs nevar saukt par Sarkangalvīti, jo viņas mati tik melni kā kraukļa spārns, bet āda vēl baltāka par pienu. Viņa paver plakstus un ierauga pasauli tik skaistu un gaišu kā mātes smaidu, bet tālāk klajumā gozējas koka namiņš. Nav gan tas vecmāmiņas, taču slāpst tik ļoti un gribas ar kādu parunāt.
Namiņa durtiņas čīkst, bet nerunā. Tūlīt kā ienāk iekšā, paveras skats uz mīlīgu virtuvīti ar septiņām bļodām uz galda. Tā ir rūķīšu, brālīšu, mītne, un šo pasaku mēs jau it labi zinām. Sniegbaltīte iedraudzējas ar rūķīšiem, kas, par laimi, viņu apēst negrasās, palīdz mājsaimniecībā un vispār padara dzīvi jaukāku, jo tomēr viņa taču ir sieviete, un sieviete grezno apkārtni. Taču kādā saulainā dienā pie durvīm kāds klauvē. Tā veca kundzīte melnās drānās un aizdomīgu kārpu uz deguna, atņirdz zobus draudzīgā smaidā - še, meitiņ, sarkans ābolīts! Un Sniegbaltīte atminas savu sarkano jaciņu, viņai acis iemirdzas un tā raušus izrauj ābolu no kreveļainajām rokām. Tik ļoti gribas ēst. Bet vienai pašai. Meitene aizcērt durvis, ieskrien guļamistabā un ielec gultiņā. Tik ļoti kārojas iecirst zobus auglī. Kārdinājums plešas un ausī tā it kā čūska šņāktu: "kod! Apēd to ābolu taču! Vai tad rūķīši zinās, ka tu ņēmi to no svešas sievas? Un ko tad tu zini, vai tā nebij tav vecmāmiņa...?" Sniegbaltīte izbīstas un pieskrien pie loga: "Vecmāmiņ?" Taču pa taciņu nāk trīs stāvi - divi lieli, trešais pavisam mazs. Tie nāk taisni iekšā pagalmā, un tie nav rūķīšī. Tie ir trīs lāči. Viņi iesoļo virtuvītē un Sniegbaltīte dzird krēslus čīkstam un kādu ierūcamies:"kurš ēdis no manas bļodas?", tad "kurš ēdis ar manu karoti?" un tad:"kurš dzēris no manas tases??" Soļi atskan pie guļamistabas durvīm. Drīz ieaurojas lielākais lācis: "Kurš gulējis manā gultiņā?? Un kas tā par meiteni?" Lieki teikt, ka lāču māte aizdomīgi skatās uz tēvu, bet Sniegbaltīte ir jau gabalā, izlekusi pa logu, azotē turēdama sarkano ābolu.
Viņa skrien vienu nakti, skrien otro, skrien trešo un tālāk skriet vairs nejaudā. Tā slāpst. Krūtīs plešas tuksnesis. Meitene atslīgst pret koku un nokož sarkano ābolu. Bet par kumosu vairāk apēst tā nespēj. Zobi atsakās strādāt. Viņa paģībst.
Kur gadījies, kur ne garām jāj karalis. Skumjšs tāds. Ierauga meiteni krūmos - tik skaistu kā pavasara pirmo ziedu. Atpazīst viņas sejā sievas vaibstus un uzceļ zirgā. Aizved uz pili. Bet pilī notiek restaurācijas darbi, nav kur meitu guldīt. Karalis prasa ākstam, ko nu darīt, un šis atbild, ka jātaisa zelta gulta un jāliek stikla kalna galotnē. Kas kalnā uzjās un princesi modinās, tam par sievu tā taps. Sacīts, darīts.
Jāja trīs brāļi. Divi jāja - neuzjāja. Kūleņodami iekrita nātru bedrē. Abi atmeta ar roku un notrieca naudu kāršu spēlēs - trešais brālis palika tukšā. Sēdēja pie kroga un raudāja. Te pēkšņi pagalmā iejāj smalks švīs melnā frakā, lec no zelta zirga lejā - sak, puisīt, sakop manu zirdziņ'! Puika klausa. Tēvs mācījis vienmēr palīdzēt. Taču zirgs bezgala liels, lai muguru nomazgātu, jālec seglos. Taču tiklīdz pastarīts augšā tiek tā zirgs iezviedzas un - aidā! - cauri mežiem jāj. Puisis aiz zirga galvas ne kripatas neredz, tik jūt, ka augšup un lejup un atkal augšup ceļš iet. Un tad apstājas zirgs kā zemē iemiets. Jaunākais nosvīdis slapjš, nokāp trīcošām kājām no zirga un ierauga meiteni stikla šķirstā. Puisis sabīstas, ka šī nenosmok. Izceļ no šķirsta zirgam mugurā un jāj lejā. Uz "dipada-dapa" kumoss Sniegbaltītei no kakla izkrīt, un viņa pamostas. Priekšā viņai sēd Antiņš. Tik spoži mirdz saulē viņa gaišās cirtas, ka sirds savelkas ilgās un laimē, un kūleni met.
Un Antiņš apprec meiteni. Un abi naivi. Bet vecmāmiņu izglābj kaza, kuras bērnus arī vilks aprijis. Viņa iešuj vēderā negantniekam akmeņus un iegrūž akā. Lai nemaisās šis vairs pa kājām lētticīgajiem. Taču akā mīt Rumpelrūķis un gaida atbrīvošanu un kādu, kas palīdzēs naivos vēl baidīt. Arī Sniegbaltīte pie tās akas vēl sēdēs un skūpstīs savu līgavaini. Un tad atskanēs dobji smiekli no akas dibena.
