sestdiena, 2012. gada 8. septembris

Pauze - nekad!


Viņš apstādina dziesmu, iesāk teikumu pusvārdā un tad sāk strauji elpot. Visi, kas mēs esam – apmēram 30 cilvēku – kā pēc komandas sākam elsot, cik vien ir mums pa spēkam. Vēl rokas kustība, kas aicina mūs to darīt aktīvāk. „Rīkles vaļā!”
Pēc komandas visi atkal pārtrauc un tiek nodemonstrēts, kā vajag un kā nevajag – nevajag sēkt, vajag elpot ar „nāsīm”, kas ir ap jostas vietu visās pusēs. Aizmirstiet par savu galvu! Seko miljoniem dažnedažādu salīdzinājumu un atgādinājumu, par kurām nedrīkst aizmirst – elpa, rīkles, „tumbiņas, pa kurām nāk skaņa laukā” un vēl bezgalīgi daudz lietu.
Tad mēs atkal dziedam, aiz loga satumst – iestājas piektdienas vakars Vecrīgā. Bet šeit šajā mazajā telpā mēs cīnāmies ar „Svēto” – latīn. Sanctus. Mums tādas piektdienas principā neeksistē ir tikai skaņa, kas apdullina, kas ved mūs uz priekšu, ko vedam un sūtam mēs paši „kā riteni, kas iebraucis eļļas pleķī, nekad atpakaļ eļļu uz peļķi neaizvedīs” (vismaz tā vajadzētu būt). Mums saka, ka mēģinājuma beigās mums jābūt jau kilometriem tālu. Skaņa nekad neapstājas. Skaņa iet tikai uz priekšu un mēs skaņu neizgudrojam – skaņa ir bijusi pirms mums un būs arī pēc. Nedrīkst dzirdēt kā ieelpot dziesmas laikā (turklāt, ja rīkles ir vaļā, tad principā nevar dzirdēt) un tad ievelties kā no jauna „izgudrojot” skaņu. Nē – jo tā nav taisnība!
***
Ir pauzīte. Es vairs nespēju izturēt, paķeru mēteli un šalli. Un metos laukā pa durvīm, kurām nekad nav jāspiež rokturi – tie vienmēr iecirtīgi stāv paralēli zemei, lejup pa lakotajām kāpnēm tur laukā uz Amatu ielu. Ir vēl gaišs, cilvēki kā jau pievakarē un kā jau tūristi bezrūpīgi klīst pa ielām. Man gribas nomirt. Pāršļacies emociju vilnis – gribu dabūt no sevis laukā visu, bet nenāk ārā nekas. Vajadzēja paiet tikai 20 gadiem, lai saprastu, ka es nemāku elpot?! Ribas sāp no tā, kā plaušas grib augt laukā un plesties. Es nekad neesmu elpojusi ar visām plaušām – labi ja arī labo šad tad iesaistu elpošanas procesos (Te nu vajadzētu sākt izklāstīt slimības vēsturi, kas beigu galā droši vien ietver tikai mugurkaula deformācijas, kas liek sagāzties ķermeņa augšdaļai uz vienu pusi, respektīvi, uzkrītot vienai plaušai virsū, ar kuru kļūst neērti elpot un bla, bla, bla...) Skrienu apkārt Līvu laukumam un elpoju dziļi kā šoku dabūjusi. Un raudiens arī par to vārgumu nāk. Dziedot bumbiņas viņas tik ātri iet uz priekšu un katra tādu enerģiju rauj laukā, ka vienā brīdī apmaldies, izsamisti un ir tikai sekundes miljonā daļa lai saņemtos un rautos tālāk uz priekšu – citādi tas ritenis aizbrauks, citādi ķerdams nenoķersi.
Bet vismaz šodien diriģents nav pārlieku satracināms. Viņam patiešām patīk šis gabals, ko mēs dziedam. Un man šķiet, ka viņš jau dzird kā tas viss skanēs, kad būs skaisti noslīpēts un atstrādāts. Taču es dzirdu knapi, ja savus altus un pārējos. Pārējo putru.
Jāstrādā. Vēl ir šausmīgi daudz jāstrādā. Daudzi gadi. Bet vispirms jāiemācās elpot.
***
Izeju laukā. Tagad jau ir sācis līt lietus. Vēl joprojām emocijas iet pāri viļņiem. Man vajag kafiju! Un daudz nedomādama iešaujos Smilšielas Coffee Inn un kas tad te! – uz dīvaniņa sēž Kaspars un Zane. Un man ir milzīgs atvieglojums, ka vairs nebūs jāpaliek vienai ar savām skumjām, bet ir kāds, kas novērš domas un, protams, garšīgā kafija - kanēļa latte.
"Tad, kad Tu dziedi, iedomājies, ka Tev tur iekšā ir jēla ola, kuru nedrīkst nedz norīt, nedz saspiest!"

trešdiena, 2012. gada 13. jūnijs

Apcerējums par sesiju:Pa mazam solītim, bet uz priekšu!

http://grooveshark.com/#!/artist/Antony+And+The+Johnsons/411107

Sveiki, dārgie ļaudis! Esmu nobriedusi mazliet parunāties. Tas ir - ir taču sesija, nu, doh! - no rīta līdz vakaram tik domā par to, kā vieglāk, ātrāk, nesāpīgāk tikt no tās prom. Un tas ir tāds process, kam katrs iet cauri pats saviem spēkiem, nogrimis pats savās pārdomās, aizņemts ar savām mācībām. Es pat teiktu, ka gada vientulīgākais laiks - protams, ja neesi pašpietiekams. Tad nu uznāk ļoti nepiemērotos brīžos runas plūdi - gribas runāt, bet nav nekā pat īsti par ko (un ar ko) - dzīvē vienīgais, kas notiek ir sesija un par to runāt - nu ne tādā atslābuma brīdī!
Jā, es mazliet aizrāvos.
Simptomi: nav spēka, nav sirdsapziņas, ēdienkarti sastāda dārzeņi un augļi, kas beigu galā vien peld kafijā, un kafija vairs nepalīdz, seja bāla, acis iesārtas, šļūkājošas kājas un sarkasms, brīžiem liekas loģiski, ja šādai personai rokās būtu virve un ķeblītis un tā tiektos pie griestu lampām. Bet sesija ir brīnišķīgs laiks - it's time when you're actually studying!....

Pie lietas! Entonijs liekas tāds ļoti piemērots. Es vācu iedvesmojošu mūziku. Es gribētu zināt, kur Rīgā var dabūt patiešām garšīgu kafiju bez tiem visiem cukuriem un pieniem, putukrējumiem - tā taču vairs nav kafija.
Labi - es atzīstos šobrīd izvairos no mācībām un tāpēc vispār iesāku šo rakstu darbu. Taču ko teikt man īsti nav. Gribas tā lai pirksti lido pār taustiņiem un kaut kas tur taptu. Nav pat svarīgi, kas. Ā un iedomājieties - ir tādas lietas, ko nekad nevar aizmirst izdarīt - nu var taču kādreiz aizmirst izmazgāt zobus, paēst, visādas vajadzīgas lietas mājās un visur citur (es tā daru visu laiku! Atrodi mani, kad man ir visas lietas līdzi un es Tevi uzcienāšu ar to pašu gardo kafiju, kuru mēģinu atrast tepat Rīgā - viņai vajadzētu garšot apmēram tā kā kafijai Šveicē vai Itālijā), bet ir viens ko nevar aizmirst, vismaz es nevaru - iemīlēties! Tieši tā! Nav runa par lielo mīlestību, bet gan par tādiem aizrautības brīžiem, kad  pēc tam domā - kas, slims biji vai kā? Nu to sajūtiņu arī ne uz vienu nav jāvērš - varbūt tās apzīmējums nav gluži iemīlēšanās, bet gan iedvesma, bet tad es jūtu tādus labestības plūdus pret citiem.. eh

Kaut kā dīvaini, ja citreiz ir tā, ka domā, ko darīsi pēc tam, tad tagad ir tā, ka gribas tikai visu to izdarīt un citu sapņu nav. Lai gan es zinu, ka braukšu uz Spāniju, uz Rumāniju. Bet tā ir tā kā cita dzīve. Vispirms jāpabeidz šī. Nebūs jau mūžīgi un, lūk, šī doma ir iedvesmojoša. Un tagad gandrīz vai gribas savākt savus mājas darbus un aiziet paraudāt pie pasniedzēja, jo viņš tik brīnišķīgi prot Tev likt izjust Tavu stulbumu, līdz pat sīkākajam tā plūsmas koeficientam. Viena daļa tad iekšā saka, ka tas taču ir smieklīgi - paskaties no malas!, otra it kā atdzīvojas un pēc visiem, es atvainojos, mēsliem, kam ir iziets pēdējā laikā cauri "slūžas grib vērt vaļā" un Tevi turpat vēl apkaunot. Jēj.

Varētu Jums ieteikt, lai darbus dariet laicīgi... bet totāli nē! Dariet to, kas tajā brīdī ir vissvarīgākais un ko tad arī vajag - jo pasaulei ir vajadzīgi silti cilvēki ar miesu un dvēseli, nevis auksti mehāniski roboti - tad viņa būtu tādus arī saražojusi - evolūcijas ceļā vai arī citādi!

Es vēljoprojām gribu parunāties, jo man patīk skatīties cilvēkiem acīs - aiz tiem redzokļiem slēpjas vesela pasaule! Man patīk īstenība, nevis šķitums. Ja pēcpusdienā nezini, ko darīt, tad nāc un pasēdi kopā ar mani LU bibliotēkā, ēdnīcā, kafejnīcā, Vērmaņdārzā vai Esplanādē vai da jebkur citur. Es nevaru solīt nedalītu uzmanību, bet varu solīt, ka kāds no mums jutīsies labāk. :) Ja gribi zināt, kurš, atnāc un noskaidro!

Nu, lūk, tekstiņš pats par sevi neko nav vērts, BET ___

Ai, jāiet darīt lietas, lai nenāk virsū atkal tā panika.
Bet lai Tu būtu iemācījies vismaz vienu jaunu lietu no šī, tad pirmajā pasakas Pelnrušķīte versijā kurpīte bija izgatavota no vāveres ādas nevis kristāla, bet vispār šai pasakai ir tik ļoti daudz versiju, kurās kurpīte ķīniešiem ir no zelta pavedieniem un zelta zoli, skotiem tā ir vīta no meldriem, bet nevienam no stikla. Pero, kurš pirmo reizi šo pasaku pierakstīja, kļūdams par pasaku pirmtēvu, pasakas bija paredzējis kā izklaidi galma ļaudīm nevis bērniem. Bet tagad jau arī bērni vairs tās negrib dzirdēt, viņi tik tiešām ir pieaugušo cilvēku mazākas kopijas. Droši vien viņiem jāstāsta viduslaiku versijas, lai ieintriģētu, kur ļaunās pusmāsas nošņāpj sev pirkstus un tulznas, lai iedabūtu kāju kurpītē..


Jauku vakaru! Gulēt gan vajag, jo ir tik brīnišķīgi brīdi nedomāt un izlaist visus pavedienus no savām rokām un mazliet atpūsties. :)


svētdiena, 2012. gada 11. marts

Must do!

Novērtēt cilvēkus sev apkārt. Ja ir vēlme paturēt cilvēkus savā dzīvē, viņiem jāpiedod - piedošana atbrīvo abus.
Celties un darīt, nevis sēdēt un domāt.
Aizrauties ar ikkatru lietu, kam vien sanāk ķerties klāt, jo tas ir vienīgais, kas šajā dzīvē pieder - mirklis šeit un tagad.
Plānot laiku, un darīt maksimāli noderīgas lietas, arī atpūta ir noderīga, ja tā labi izplānota.
Izdarīt savas izvēles, un neļaut citiem domāt manā vietā.
Izvēlēties prieku un laimi, jo tomēr pašu emocijas vien ir "under our own control" - viss slēpjas attieksmē.

Mīlēt. Mīlēt to, kas ir. Mīlēt te, tagad un tūlīt. 

trešdiena, 2012. gada 22. februāris

Maza vientulība


Labrīt!
Atbilstoši virsrakstam es tiešām tā šobrīd izjūtu pasauli. Gan lekcijās, gan pauzēs, gan kora mēģinājumos, gan pieturās un visur kur citur es jūtos mazliet vientuļa. Draugi un labi cilvēki, kas nāk pretīm ir tiešām daudz (un brīžiem liekas, ka tikai tādi), tomēr uzmanos un nespēju būt pilnībā brīva un pārliecināta, ka viss būs labi un es varu līdz galam uzticēties. Ja nu kādam varu, tad viņi gandrīz nekad nav blakus. Un daži no tiem vispār tā arī pasaka, ka ar mani līdz nākamajai otrdienai nerunās.
Tomēr tuvāk un vairāk ticu tam, ka it's just a state of mind, kam gandrīz nav nekādas darīšanas ar citiem cilvēkiem.
Bet pamazām iegūstu laiku darīt savas lietas. Vingroju jogu, rakstu, lasu (daudz lasu), ēdu visādus neierastus ēdienus. 
Šī brīža The Tēja ir Jasmīnu ar medu, bet The Ēdiens ir visādi dārzeņi, kas sajaukti kopā + tējkarote krējuma.
Vēl es pētu smukas bildītes un sapņoju par lietām, ko gribētu sev uzšūt vai iegādāt. Vienīgi brīdī, kad eju mini-šopingā (ar domu sliktākajā gadījumā nopirkt sev auskarus), atjēdzos grāmatveikalā, rokoties pa nocenotajām grāmatām un atrodot arī The Grāmatu (nākamo dienu plānā ir iet uz grāmatu antikvariātiem dārgumu medībās - wanna join?).

Tik daudz nejēdzīgas informācijas. Pēc zvaigznītēm ielikšu kaut ko vērtīgāku.
***
Tāds man vakar likās koris:
"(...) tik padomā kā skan krāsas. Bet taču saka, ka melodija ir krāsaina ar uzsvariem un līgām. Taču es zinu tikai to pelēko noti, kas skan vakaros, kad ir koris, bet nogurums rāpjas pār muguru un lien uz augšu, bet pleci gumst uz leju un krāsas tiek aizskalotas, kā ūdens, kas bēg no eļļas. Tad gan ir pelēcība iegūlusi diriģenta bālajā sejā, gan mūzikā un neļauj tembriem ar skaņām vairs spēlēties."

otrdiena, 2012. gada 31. janvāris

Grūti laiki pienākuši

Šodien mamma devās ceļā uz Šveici. Bija tik jauki viņu uz atvadām apskaut, nu tāpēc, ka tā siltāk un vienkārši tāpēc.
Taču rādās, ka nedēļa nu būs jāpavada, velkot kopā galus un mēģinot izdzīvot. Mājās ir auksti, tā, ka naktī nevar aizmigt, jo salst galva (un nevis tikai ausis). Es nesaprotu, kāpēc tā ir, jo gāzes katls darbojas teju vai rūkdams. Būs jāpaskatās, ko var darīt ar logiem - varbūt tur tā vaina. Nekas, aizlīmēsim, saliksim izolācijas, segas, ja kādas atradīsim. Tad vismaz būs silti.
Otrā škrobe ir par pārtiku - mums ir gandrīz tukšs ledusskapis! Ir kartupeļi vienai/divām ēdienreizēm, rīsi, griķi, lazanjas plāksnes, 4 olas, sīpolu kaudze, ābols, auzu paka, piena paka, milti, kečups, sviesta paciņa, krējums (un tikai dažas no šīm lietām glabājas ledusskapī), bet nez cik ilgi ar to var iztikt. 
Tēja gan, kā izskatās, no sesijas palikusi, tik ātri nebeigsies - bet lielāka škrobe par cukuru! Nav! Ir gandrīz tukša medus burciņa - kādām trim tējām pietiks. Vēl ir arī tāda "extra" kā šokolādes dzēriens, kam jau ir klāt cukurs, un 4 kafijas paciņas. Pirmajam gan vajag pienu, lai tā normāli varētu dzert.
Cerams, ka kaut kad pa nedēļas vakaru paps atbrauks un aizvedīs paēst (tik gan jau, ka tas notiks tad, kad man būs koris vai jebkas cits tāds) un noteikti sestdien vai svētdien - tad gan būs svētki. Es noteikti pieņemšu jebkuru izdevību paēst. Naudas arī tā īsti nav.
Vēl jāiegādājas kaķim smiltis, kaķbarība, jāmaksā par mobilajiem sakariem.
Bet nu man bija apņemšanās @dayzeroproject nedēļu netērēt naudu, nedēļu pārvietoties kājām un pamēģināt trīs dienas pārtikt tikai no ūdens - haha! izskatās, ka tie visi trīs tik smuki iet kopā šajā nedēļā!
/*Tagad manā sejā ir redzamas skumjas - tējas krūze tukša!
Mamma atgriežas otrdien, bet es stipri šaubos, ka tas mainīs apstākļus, jo Šveice ir dārga, skaties no kuras puses gribi, taču tas ir ieguldījums nākotnē - varbūt daudzās stundas, kas tiks pavadītas Ženēvas bibliotēkā, aizvedīs beidzot līdz doktora grādam (equals labākai dzīvei). Papam prasīt naudu jau ir apnicis - nu cik tad var?! Bet nu es jau meklēju alternatīvus naudas plūsmas avotus - it's all in progress.
Šīs nedēļas darbu saraksts?
Lūk:
  • Samācīties autoskolas teoriju un nākamotrdien pēcpusdienā nolikt eksāmenu (jo tieši tad es atsākšu tērēt naudu, protams, ja man tāda būs);
  • Virtuve!! Izpildīt vismaz pirmos divus punktus darbu sarakstā: 1.Vajag izvākt mantas. 2.Sakārtot naglas un citas lietas skaistākās kastītēs;
  • Fizmati uz ledus;
  • Fizmats365 (jāceļ augšā no miroņiem);
  • CFIx2;
  • Korisx2;
  • LU zinātniskā konference - kaut vai aci jāiemet;
  • Jāpiekauj bailes un jādzied skaļāk līdz piektdienai (jo vajag);
  • Fizmatu bukleta idejai jābūt līdz galam izstrādātai;
  • Jāaizlīmē logi;
  • Jāvingro joga;
  • Jāsāk mācīties (man vajadzēs smukas klades, bet man nav! Šķiet, ka nāksies taisīt pašai no mājās atrodamajiem materiāliem, papīriem - vismaz būs tādas kā man pašai patīk);
Nu kaut kā tā.
Gribu blogot vairāk. Citādi ir mazliet garlaicīgi + haoss galvā mazliet jāsakārto - tagad man vismaz ir skaidrs darāmo lietu saraksts. :)