Sleapy head.

Sveikiņi no kosmiskās galaktikas sānu zvaigznes alfa 321!
Wtf?
Jā, no tādiem wtf mana dzīve sastāv, tāpēc arī ir jautra.
Vai iespējams vēl brīnišķīgāks rīta cēliens, ja brokastīs ir kūka un zemenes? Absolutely NOT! :) Es centīšos neizjaukt mirkli, bet zemenēs bija iebēdzis zirneklis un pina savus sudrabainos tīklus. Es vairījos sadragāt viņa jauno māju, tāpēc uz zemeņu jautājumu atbildēju pieklājīgu: "nē, paldies! Es jau paēdu kūku." Bet klusībā turpināju siekaloties - tā sarkanā, sulīgā krāsa pati stāsta par saldmi, ko sevī slēpj.. tomēr roku uzmanīgi stiepju bļodiņas virzienā.. Tikai pie pašas trauka malas sastingstu. Bet, pag, kā tad ar zirnekli. Negribīgi palūkojos uz pelēko radījumu, kas savilcis kājas ap savu apaļo vēderu, sastindzis gaisā savos neredzamajos pavedienos un glūn uz mani. Jā, patiešām, es redzu viņa acis. Mana fantāzija liek tām izplesties jo lielākām un baisākām, līdz vienīgais, kas man palicis ir šaušalīgs skaties. Tas liek pacelties pat vissīkākajam matiņam uz mana skausta. Tajā nav saskatāma ne mazākā žēlastība, tikai riebums, niknums un iznīcinoša ziņkāre. Man ir gana, lai pārietu apetīte uz kādu laiku.. Ja nepieciešams, tad uz visem laikiem. Atrauju roku un par lielu atvieglojumu skatiena apjoms strauji sarūk. Tikai tā pretīgums zibsnī manā galvā. Brr.
Nolienu istabas tālākajā kaktā pie loga, ja nu kas, tad vismaz bēgšanai ceļš būs brīvs. Ja vien neskaita to, ka es dzīvoju trešajā stāvā mājā ar augstiem griestiem, kas padara kritienu jo bīstamāku. Nodrebu pie šādas domas.
Mazliet saspringusi atšķiru vaļā vampīru sāgu. Edvards domā, ka Bella ir mirusi. Džeikob, kāpēc tu viņam teici, ka Čārlijs ir bērēs..!? Un, Edvard, kāpēc tu pat neapjautājies, kurš tiek guldīts kapā? Nu, jā, pareizi, Alise redzēja, kā Bella nomirst.. Tā un šitā. Bet tik un tā ir muļķīgi rīkoties pirms skaidri visas lietas apstākļi. It īpaši, ja no tā ir atkarīga dzīvība.. Man ir bail.. Man nepatīk upuri. It īpaši, ja mirst labie. Nē, es, protams, zinu, ka Bella, Edvards un Džeikobs izdzīvos, jo viņi ir uz III filmas plakāta. Bet tik un tā.. Man ir baisi..
Atjēdzos, ka grāmatu vairs nelasu, bet truli blenžu zaļajā sienā. Hmm, vai Forksas mežā, tai vietā, kur Edvards atklāja savu noslepumaino mirguļošanu, arī viss bija tik zaļš. Es domāju, koku lapas sūnas. Nu tur bija neparasti augi, puķes, kuri drošvien jauki smaržoja, mm. Manā istabā smaržo tikai kūka. Tik labi, ka teju teju to varu sajust izkūstam uz mēles. Vai tad es varu sev pretoties?
Izlienu no šūpuļkrēsla un gausi pielāčoju pie brinišķīgās kūkas kastītes. Ar nazi ienirstu tās trauslajās miesās un nošķeļu sev lielu gabalu. Kauns atzīt, bet par šo es īstenībā varētu arī savu dzīvību atdot.. Mgmhm.. Tīksmīgi iekožos un aizveru acis. Bet, pag, sastingstu. Kaut kas izskrien cauri manai atmiņai un es uzmanīgi atveru acis. Tas, ko ieraugu, tām liek ieplesties šķīvju lielumā ka mājas elfam Dobijam.. nav svarīgi..
Man no plaukstas, kurā turu kūku, vijas garš, mirdzošs pavediens, bet tajā, man par lielām šausmām, kūņojas mans sīvākais ienaidnieks. Tagad es redzu ne tikai viņa daudzās acis, bet ari ņirdzīgu, atriebīgu smaidu.. Manas prombūtnes laikā viņš paguvis okupēt ne tikai zemenes, bet arī ticis tālāk savos ceļojumos. Es esmu pirmais ķīlnieks, un es zinu, ka ar mani tikt galā būs viegli. Bet es apņemos cīnīties līdz pēdējiem spēkiem, kad asie zobi iecirtīsies man ādā..

***
Cīņa bija karsta. Esmu atpakaļ šūpuļkrēslā. Neesmu, brīnumainā kārtā, ievainota. No rokām notraucu cīniņa pēdas, ko zirneklis atstājis, elastīgu pavedienu, ar kuriem (es zinu, ka skan smieklīgi) upurus žņaudz, spīdzina vai sasien. Pats karotājs aizbēga. Es ceru. Viņš ir tik zibenīgs un neredzams. Turklāt mani nepamet sajūta, ka kāds man konstanti pieskaras. Ik pa brīdim nopurinos. Drošibai. Es esmu dzīva, bet viņš noteikti atgriezīsies un indēs ar savu skatienu, ja ne dienā, tad naktī, murgos, un skaļi smiesies par mani..