Nostaļģija un otrās mājas.

Šis rīts sākās apburoši agri. Es pat par apģērbu nedomāju tik daudz, cik parasti. Bet droši vien tikai tāpēc, ka izdomāju jau vakar. Īstenībā pilnīgi gandrīz nevarēju aizmigt. Tik daudz uztraukumu bija. Gan par Baldoni, Aristoteli, par to, ka nepatiks lekcijas, ka mani nepalaidīs projām uz Latgali, un, jā, arī par 1.septembri. Biju pilnīgi ,galīgi apņēmusies paviesoties skolā, turklāt jau ideja pati par sevi bija saviļņojoša.  (labi, pagaidām viss izklausās tik sausi un kokaini. Es vienkārši mēģinu savākt savas domas kaut kādā loģiskā secībā, tāpēc turpināšu ar beigām.)

Es tikko atgriezos no skolas. Visu to īso īso pusstundiņu sēdēju aulā pārlaimīga ar vislielāko smaidu pasaulē. Izrādās, es pazīstu tik daudz tagadējos divpadsmitos. Bija tik jauki viņus atkal redzēt. Man bija arī superīgā māju sajūta. Sākumā biju domājusi, ka būs tikai daži, ar kuriem varēs visu dzīvi izrunāt, bet te nāk viens otrs trešais klāt, prieks, sajūsma. Visi nenormāli laimīgi. Turklāt es tā arī nesatiku pilnīgi visus pazīstamos. Man gan pietika. Jutos daudz daudz labāk nekā visās dzimšanas dienās un Ziemassvētkos kopā.  

Izplūduši skapīši. Es to saucu par mākslu.

Satiku arī skolotājus, pasūtīju jaunu žetongredzenu (beidzot), apsveicu direktoru – visā visumā jauki. Beigās vēl satiku arī Elīzu, ar kuru mācījāmies 6 gadus paralēlklasēs, pirmo reiz tā izrunājāmies, abas saviļņotas par skolu un skolotājiem.

Skola šķiet kā viena liela māja, kurā dzīvo liela ģimene, klases ir kā istabas, man patīk māju sajūta. Vēl tikai čības pietrūkst. Vienīgi, kāpēc es skolu tā neizjutu iepriekš? Nezinu, bet varbūt arī labi, ka tā. Citādi būtu vēl jutusies pārlieku ērti un pārvākusies tur uz dzīvi.

Taču, kad gāju mājās, sapratu, ka nav ne vainas arī pieaugušo pasaulītei, kurā tagad esmu ievākusies. Man patīk gudrie, inteliģentie cilvēki, kas mani var pamācīt, lai gan es vēl esmu maziņa, zaļa un diezgan dumja, taču jau vakar mani mierināja, ka visu ar laiku iemācās, pie visa pierod. Ar laiku.

Tāpat arī pagāja divpadsmit gadu, līdz es pieradu pie skolas. Bet pierast drīkst tikai pie mājām, ģimenes un labākajiem draugiem, jo citādi nenotiek attīstības process, dzīvē iezogas rutīna. (mana atziņa ) 

Mani pieaugušie cilvēki. Kā gan viņiem var neuzticēties?