pirmdiena, 2010. gada 9. augusts

LabaDaba

Es nezinu, ko nozīmē rakot, taču man ir noguris prāts. Es esmu sev apnikusi ar to domāšanu un vēlmi visu analizēt. Man ir aizdomas, ka tas ir pirmās ģimnāzijas sindroms.

LabaDaba tiešām bija Laba, turklāt Dabā. Man visvairāk patika Dzelzs Vilks. Jau uzreiz pasaku, lai nav pārpratumi. Kā var nepatikt, ja visām dziesmām zināju vārdus? :)

Sākumā es domāju, ka tas būs tādu nedaudz dīvaino cilvēku pasākums. Pie reģistrācijas telts manas aizdomas tikai apstiprinājās. Taču tā ir tikai daļēja taisnība, jo dīvainie cilvēki bija diezgan forši, pat ideāli, lai baudītu pasākumu.

Man tagad ir aprocīte! Vismaz no viena festivāla – jēj!

Pirmo reizi mošpitoju. Man dikti patika. Pirmo reizi redzēju Inokentiju Mārplu – arī patika. Vienīgi beigās jau palika bail iejukt nelielajā pūlītī ar nosvīdušiem, pusplikiem puišiem. Slapjās dejas. Mmm. Not for me. Gandrīz pazaudēju kurpes. Kad izgāju no telts, kājas un apavi bija pavisam melni. Bet, es, muļķīte, domāju, ka nav vērts uztraukties, ka varētu sabojāt apavus tādā miermīlīgā pasākumā. Jā, kā tad!

Baobabs bija supermierīgs. Gandrīz aizmigu. Visu laiku jutu nepārvaramu vēlmi apgulties zaļajā zālītē un sapņot par tautu dēlu, kas lūgs manu roku, vai zelta saktiņu upē šūpojamies..

Toties Dzelzs Vilks sakustināja visas manas stīgas. Bija labi.

Skumīgi, ka Hospitāļu ielas laikā jau bija jādodas prom, bet našķoties ar cepumiem, Colu, sāļajiem riekstiņiem un M&M’s bija nepārspējami. Atcerējos visu nākamo dienu, kad mocījos ar vēdergraizēm.

2 komentāri: