details.

Šodien parunāsim par sīkumiem, kas iespiežas atmiņā. Pēdējā nedēļa:

*Motociklists brauc pāri krustojumam un piebremzē. Aizmugurē braucošais zilais busiņš, čīkstot bremzēm, ieskrien pakaļā. Motociklistam viss ir kārtībā. Tāds jauks onkulītis ar baltu bārdu noaugušu pazodi kaut ko kliedz virsū busiņa šoferim, kurš visticamāk neko nedzird, jo logi ir ciet. Vispārējs šoks un izbīlis, bet tas arī viss. Onkulītis noāķē nost moča pakaļgalu no bampera un ir gatavs doties tālāk. Vēl tikai jāpiemin franču pāris, kas savā skaistajā valodā nervozi sarunājas. Iespējams, šo vasaras brīvdienu lielākais notikums.

*Vēl arvien mani uzskata par mazu. Pieņemšu kā komplimentu, kad daktere pēc zāļu devas man paziņo: "mūc projām!".

*Bet ar mani vēl runā sakarīgi. Kādam vecam kungam poliklīnikas reģistratūrā tiek skaidrota procesijā, kur jāiet, kam jāmaksā, kur jāmaksā. Tā kā vīrietim ir slikta dzirde, viss tiek atkārtots skaļāk pa visu zāli. Un tā balss ir tieši tāda, kā ar maziem bērniem runājot. Neviļus nāk prātā nupat lasīt uzsāktais Roterdamas Erasma "Muļķības slavinājums" -

"Vārdu sakot, neviens no mirstīgajiem to nevarētu panest, ja es [Muļķība] atkal izpalīdzīgi nepiesteigtos, iežēlodamās par tik daudz likstām, un ja es, līdzīgi dzejnieku dieviem, kas mēdz ar kādu pārvērtību sniegt palīdzību briesmu brīdī, neatgrieztu atkal bērnībāā, cik vien ilgi iespējams, tos, kas jau tuvu kapa malai. Tādēļ nav nevietā, ja ļaudis paraduši saukt vecumu par otro bērnību."

*Garām brauc spīdīga zaļa mašīna, palēlina gaitu, logi ir līdz pusei vaļā un ir dzirdama Gipsy Kings melodija. Paskatos virsū un briļļains šoferis skatās pretī un smaida. Mājās apskatījos, kas par dziesmu - ironiski - Baila me - Dejo man!

*Kavēju kora mēģinājumu, skrienu pa Vecrīgas kluso ieliņu, kur tikai čalis tādā laiskā gaitā iet pa priekšu un dzied. No sirds dzird. Un man ir aizdomas, ka mani nav pamanījis. Bet sagribas dziedāt līdzi - tāpat - no sirds. Līksme tai ieliņā.