Iekāpju tramvajā un man priekšā jau ir kolēģis, šogad diplomētais maģistrs fizikā. Pēc saviem neveiklajiem mēģinājumiem uzturēt sarunu, izprašņājot viņu par vasaru un skriešanas sportu, nolemju šoreiz pārbaudīt savā gudrajā telefonā epastu un turpināt lasīt grāmatu, kad saprotu, ka nav tik pieklājīgi. Un es nepadodos pēc pirmajiem mēģinājumiem. Uzdodu jautājumus par konferenci un sarunas pulss ir uztaustīts. Līdz brīdim, kad arī man tiek uzdots jautājums - dokumentus maģistrantūrā jau iesniedzi?
Saminstinos "jā..". Sīkāk nepaskaidroju un runājam par pasniedzējiem. Par Auziņu, Kaščējevu un acīm paskrien garām pēdējie trīs gadi. Vai tas ir viss? Punkts? Un basta?
Garie, tukšie gaiteņi, krēsla, drēgnums, pelēkās grīdas un baltās durvis. Laboratorija ir pašā gaiteņa galā. Uz durvīm izlasu projekta vadītāja vārdu. Ieeju iekšā un no priekštelpas pagriežos pa kreisi un ieeju lielā telpā, kas sadalīta ar starpsienu divās - vienā stāv dažādas mērierīces, tālākajā salikti krietnu gadu gājumu pieredzējuši krēsli un darba galdi. Viens kolēģis jau ir priekšā. Uzreiz prasu, vai viņam būs ko man šodien iedot. E sāk domāt, apjautājas vai rīt un nākamnedēļ arī būšu. Domā, domā un darbs rokā. Vēl pajokojas, ka man vajadzētu vasarā atpūsties. Un tomēr, labi, ka studenti nāk strādāt. Tā vajagot.
Beidzot arī man tiek demonstrēts uz tāfeles kā pie lielākiem spriegumiem mūsu matricu paraugiem rodas caursite un kā ir uztaustīts veids, kā šo efektu samazināt. Tad arī man tiek dots uzdevums šo jauno veidu izpētīt. Publikāciju arī vēl varētu no tā uzrakstīt.. (O, jā! Izklausās neticami un kaut kur gaisā uzmostas entuziasms, spēcīgi purinu galvu un smaidu. Jā, jā, es saprotu un es visu izmērīšu un izpētīšu - beidzot, beeidzot man šeit ir ko darīt!).
Un vēl kā bonusu man piešķir pašai savu darba galdu. (Likumsakarīgi, ka visi, kas tur ir sēdējuši pie manis, institūtu pametuši, labākas dzīves meklējumu vārdā - un arī es tā. Divi mēneši.)
Nokāpju uz tīrtelpām. Smagās durvis aiz manis aizcērtas ar vieglu tarkšķi. Tīrtelpā jūtos ērtāk kā virtuvē. Uzmetu savu balto ķiteli, noņemu visus gredzenus un izklāju salvetes uz visām virsmām. Iestatu svarus, izdaru aprēķinus, izvēlos tīru pudelīti un labākās lāpstiņas vielas pārnešanai. Manas lāpstiņas. Zinu, ka vielai šoreiz itin labi var izmantot platākās, jo viņa smaga un pa gaisu neputēs. Iesveru vielu ar 0,1 mg precizitāti un domās uzsitu sev pa plecu. Un varbūt šī ir pēdējā reize. Kad te ņemos ar lāpstiņām un mēru tādas sīkas vienības. Skumji.
Ar teju vai mīlestību
 |
| I Sulfer when you Argon. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru