Šodien biju uz filmu "Trīs muskatieri". Tik skaisti! Mums vajadzēja piedzimt tajā laikā - kaisle, skaistums, greznība, enerģiskums, maigums, lūk, ar ko man tas viss saistās!
Mācos izvērtēt savu laiku un prioritātes, noteikt, kā vērts ir doties uz priekšu un ko labāk atstāt kā ir. Es gribu dzīvot kā 18.gadsmitā - tā smalki.
Vēl es redzēju filmu "Annie Hall", kas ir jauka filmiņa ar Vūdiju Allenu galvenajā lomā.
Kādas četras mīlas stāstu filmiņas noskatījos. Pasapņoju. Pasmaidīju. Un nu atkal pēc ilgiem laikiem man viņas šķita interesantas. Nupat pati pāris dienu staigāju ar tādu muļķīgu iemīlēšanās sajūtiņu. Kā pa tādiem rozā mākoņiem. Nesen līdz manām ausīm nonāca informācija, ka mīlestība ir psiholoģiska slimība ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet man liekas, ka tieši stāvoklis, kad cilvēks nemīl, drīzāk ir slimīgs un bezgala degradējošs.
Tagad gan visi viļņi un drudži, un taureņi mani ir pametuši. Varbūt tāpēc, ka auksti - visi nosaluši. Un visi sūdzas, ka ir auksti, ka nav apkure un ka žoklis klab vienā klabēšanā. Tāpēc vien jādomā siltas domas, jāsapņo par piedzīvojumiem, Itāliju, asiem pipariem, lāča mīkstajām ķepām. Lai nav auksti. Lai sirds siltums sasilda ne tik vien sevis paša malas un kaktus, bet arī kāda drauga, tuvinieka, paziņas vai vienkārša pretimnācēja sirdi un dvēseli. Ticiet man, smaids spēj atkausēt ne vienu ledus kalnu vien! Un pamēģiniet kādu patīkami pārsteigt. Tas muļķīgais apmulsums drauga sejā, pašam liek sajusties muļķīgi laimīgam.
Priekā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru