pirmdiena, 2011. gada 11. aprīlis

Grr.

Es ņemu nedēļas atvaļinājumu. Ja kāds vēlas mani satikt, lūdzu, piezvaniet vai citādi dodiet man ziņu!
Šobrīd ir grūti. Man ir slima mugura, palēnām zaudēju kontroli pār sevi, ēdu, lai sevi žēlotu. Man ir grūti sevi piespiest izdarīt kaut pusi no mājas darbiem. Šmitam ir taisnība - nu nav man fizikā dievišķās dzirksts. Nu slikti. A ko darīt? Tāpēc ņemu atvaļinājumu un mēģināšu tikt skaidrībā ar savām interesēm.
Esmu dusmīga un man ir skumji, jo nekas, kam ķeros klāt nesanāk.
Nesen intervēju vienu datoriķu pasniedzēju un viņš teica, ka galvenais ir, lai studentam ir interesanti un lai students spētu piespiest sevi, jo viņš var būt pat ar ļoti gaišu galvu, taču, ja nav intereses un nespēj piespiest sevi, tad cilvēks sevi ir norakstījis.
Es nespēju sevi piespiest un manu interesi noķer daudzas citas lietas.
Kāpēc es izvēlējos fiziku? Tāpēc, ka tas šķita kaut kādā mērā noderīgi. Ir taču svarīgi saprast, kas notiek, kā lietas darbojas. Man arī tā kā pielec viss, bet es neko neatceros, organisms atsakās to visu saglabāt ilglaicīgajā atmiņā.
Man bija sapnis par dejošanu, par dizanu un par bioloģiju. Kaut gan pēdējais bija vissaudzīgakais pret mūsu māti Zemi, mazo nelaimīgo planētu, tomēr līdz ar otro variantu tika atmests jau vasarā. Par dejošanu gan es vēl kaut kur solījos sev to ņemt nopietnāk par fizikas studijām. A bet kas beigās sanāca? Čiks un nekas. Dejošanai māju ardievas tieši tad, kad iekļuvu A grupā. Tik slikti.
Bet tagad bail kaut ko uz to pusi domāt - nu kam vajag dejotāju? Kam vajag vēl kādu kārtējo ar modi apsēsto meitenīti? Un bioloģija? Hmm. Laikam jau par vēlu - vajadzēja taču eksāmenu likt!
Nezinu, ko iesākt. Vai tiešām gads ir palaists vējā? Un ja nu es vairs neko nespēju piespiesties izdarīt? Ja nu man no visa zūd interese laika gaitā? Ko darīt?
Un vēl kas - man ir bail aizrauties ar vienu lietu, kā piemēram, rakstniecību, jo kādi gan ir rakstnieki - sevī noslēgušies, vientuļnieki, savādām domām apsēsti. Dizaineri ar tādi dīvaini ļautiņi. Biologi.. nu fiziķi nav labāki gan jāsaka, bet es sevi par fiziķi nesaucu. Neielaižu to sevī, jo negribu būt tāda. Man bail, ka tāda dīvaine nebūšu nevienam vajadzīgi un tad es vēl vairāk nezināšu, kur likties.

Fūū! Daudz uzrakstīju, daudz palika vēl manā prātā. Parasti, kad izstāstu kādam par to, ko vēlos, tad vēlmes nepiepildās vai ar laiku tā vairs nav taisnība. Es ceru, ka ar šo ierakstu notiks tāpat - tās domas pazudīs no manas apziņas, izbalos un izplēnēs gaisos kā nebijušas un vairs nebūs sāpīgas. Skatīšos acīs citai patiesībai un no sirds smiešos par savām šībrīža bēdām. Kaut nu tā būtu!

Rainis: "Katrai mūsu dzīves parādībai pašā pamatā tagad ir sāpes, bet nākotnē būs prieks."  Es ceru, ka viņam ir taisnība. "Nesūdzies! - Tava atmiņa ir bagātāka nekā tava klēts, - tava sirds ir dziļāka nekā tava aka." Un viņš man vienmēr liek mazliet sakaunēties par sevi un savām domām.

5 komentāri:

  1. Runājot par fiziku- man jau liekas, ka tas tev tā, tagad tikai īslaicīgi ir uznācis :) jo visu laiku taču biji par to tik ļoti sajūsmināta.
    Un visi rakstnieki nav tādi, zinu pāris- itin super cilvēki :) tā ka šo nodarbi arī nepamet.
    Nāc pie manis šodien uz darbu :) parunāsim.

    AtbildētDzēst
  2. Bildē nav mūsu pašu supermodele? ;) mhmm

    AtbildētDzēst
  3. skarbi par to fizikas dzirksti :D

    bet, ja nopietni, tad man ļoti žēl, es arī, tāpat kā Laura, ceru par to, ka tas ir īslaicīgi. jo vislaik likās, ka tu nu gan esi īstajā vietā, gan cilvēk, gan pašas fizikas ziņā. turies! (jums ar Zani laikam līdzīgi tagad kas tāds uznācis, pēc ierakstiem spriežot).

    AtbildētDzēst
  4. Par bildi neko nezinu - atradu http://eminor.com . Man šķiet, ka es nojaustu, ja viņa būtu latviete. Bet nu nekad neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi minēt. :)

    Paldies, Liene un Laura! Bet ar šito ir jātiek galā.

    AtbildētDzēst
  5. Jūras bruņurupucītis piedzimst savas mātes raktā bedrītē saules apspīdētā jūras krastā. Viņa dzīves pirmās stundas ir viņa dzīves lielākais pārbaudījums. Cieta čaula, no kuras jāizlaužas. Nevar tak mūžīgi palikt savā čaulā! Tālāk nepārvarams kāpiens ārā no smilšu pildītās bedres. Grūti mazajam, grūti, bet cīnās! Un, ja ar to vēl nepietiek, tad ir jātiek līdz jūrai, lai saules karstie stari mazuli nepārtaisa par cepeti plēsīgiem putniem. Mazās kājiņas tipina un tapina. Šķietami bezgalīgs skrējiens.. Viņš skrien.. Viņa sirsniņa dauzās. Skrien.. Viņa kājiņas deg no sāpēm. Skrien! Viļņu šalkoņa ir tik tuvu. SKRIEN!

    Pēc skrējiena tik garā, viņš jūru beidzot sasniedz un dzīvot dzīvi beidzot var. Bet kas būtu noticis, ja kaut uz vienu sekundi būtu pamiris mazā rupucēna gribasspēks?

    No čaulas brīvais,
    Arčibalds Zosoliņš

    AtbildētDzēst