pirmdiena, 2011. gada 17. janvāris

Life Could Be A Dream

Vesela mūžība pagājusi. Un vēl tikpat liela mūžība priekšā.
Esmu nokārtojusi pāris eksāmenu un pāris laboratorijas darbu. Ar katru sesijas nedēļu tomēr sanāk arvien vairāk piespiesties, lai kaut ko darītu. Vismaz savām krīzēm esmu tikusi pāri. Jo Dzīve taču ir skaista!
Vecrīgā ir tāda brīnišķīga vieta kā SKĀbene. Vienu vakaru, kad galīgi vairs nespēju piespiesties darīt jebko saistītu ar mācībām, sataisījos un izgāju pastaigā ar kursabiedru. Un viņš piedāvāja opciju apmeklēt šo kafejnīcu. Paņēmām sev katrs pa tējas krūzei un iekārtojāmies ērtajos dīvānos, un spēlējām šahu. Satriecoša atmosfēra, satriecoši pavadīts laiks.
Bet vienu gan esmu secinājusi – nākamajā dienā pēc ballītes darbaspējas tiecas uz nulli, un ne jau tāpēc, ka būtu pārmērīgi dzerts, bet gan tāpēc, ka ir pārāk maz gulēts. Skumīgi.
Un vēl, ja es šo nedēļu izturēšu, tad nopirkšu sev balto šokolādi ar lazdu riekstiem – to ar zilonīti – un apēdīšu viena pati. Man ir pilnīgi vienalga par to, ka Ziemassvētki vēl mazliet sēž uz gurniem, šito es būšu pelnījusi.
Piektdien biju aizgājusi nopeldēties OSC. Tik jauki! Uzreiz prieks atgriezās, un atkal vecā, labā patiesība, ka cilvēkam, veicot fizisku treniņu, izdalās endorfīns, kas tiek saukts arī par prieka hormonu, un uzlabojas pašsajūta. Pēc ilgiem laikiem manas smadzenes nenomocīja nejēdzīgas domas, bet gan tikai viena doma – es nopeldēšu vēl mazdrusciņ! Hei neesmu nemaz tik sliktā formā, kaut arī apmēram pusgadu esmu tikvien kā  sēdējusi lekcijās, SP sēdēs un pie datora. Laimīga par to vien! Plus pie fiziskas piepūles cilvēks uzņem vairāk skābekli, kas nozīmē, ka arī smadzenēm tiek sava daļa – tad ir vieglāk koncentrēties un domāt loģiski.
Bet nevajag pēc peldēšanās ballēties. Nu nevajag. Taču es tagad zinu, kas ir BārsPrieks un Ezītis Miglā, un Greenwood, un Piens.
Skan: The Weepies – Hard to please (jauka dziesmiņa – miers un harmonija)
Opā – pēc stundas sāksies teātra nodarbība! 7.februārī būs teātra izrāde tai pašai „Avārijai” – Laipni aicināti! Ilgums tikai 45 min – c’mon tas nav daudz!
Man nav pat īsti nemaz, ko teikt, jo visu laiku kaut kas notiek. Pārāk daudz, lai rakstītu savā muļķīgajā emuārā (brīnišķīgs vārds! Pasakiet to desmit reizes pēc kārtas: „emuārs, emuārs, emuārs, emuārs, EMUārs, emUĀRS, emuāāārs, emuārs, emuārs, EMUĀRS!” Ja nepietiek, tad vēl savas reizes divdesmit. To vajag darīt skaļi un vēlams sabiedriskā vietā.)
Kāds vēlas ar mani iedzert kādu kafijas tasi „Coffee inn” vai apēst dažus virtuļus? Dodiet ziņu! Centīšos izkārtot laiku. Labprāt spēlēšu arī biljardu. Un, lūdzu, lūdzu, pastāsties par vēl kādu jauku kafejnīciņu, vietiņu, kur jauki pavadīt laiku, iegrimstot sarunās, ēdienu smaržās, apmainīties skatieniem un vienkārši baudīt brīdi šeit un tagad!

3 komentāri:

  1. Man ir mērķis aiziet uz BārsPrieks. Tik daudz esmu dzirdējusi, ka nespēju vairs izturēt :D

    AtbildētDzēst
  2. Tur ir daudz jaunu cilvēku. Daudz daudz pirmģimnāznieku un vienmēr kāds pazīstamais - kaut vai tāpēc var aiziet - tur nekad Tu nebūsi vientuļš. :)

    AtbildētDzēst
  3. tieši tāpēc, ka pirmģimnāznieki, tāpēc vajag.

    AtbildētDzēst